zemapzinnas modulis' Journal
[Most Recent Entries]
[Calendar View]
[Friends View]
Sunday, April 4th, 2004
| Time |
Event |
| 9:55p |
pārtapu zviedzošā megafonā, pajādelēju, pajādelēju un nonācu pie apgaismības - deviņos celties, iet gulēt, piedzimt, sadegt sārtā, pārmest krustu un rakstīt dzeju.
vienalga ko tu dari, tev ir lemts būt par saulespuķi. izlem, tu to gribi tagad vai vēlāk. es neko neuzspiežu, tikai atgādinu par trajektoriju kāda rodas, kad met starmeti pret sienu, bet lukturim nav režģa priekšā.
totāla anahroma, piezstaru zvaigzne un prieks divās dimensijās. iesim šovakar vazāt savas mieas gar pilsētas ēku mūriem. man šodien kabatā ir divas mērenas temperatūras, mezglā sasietas, aptieciņas.
piešuvu to spīdīgāko pogu pie kreisās rokas un tagad eju pa pilsētu smaidīdams. man pārsvarā prātā nāk labas domas. labas pēc vispārējās definīcijas, pārsvarā rokas netrīc, bet ja izdodās mentāli konstruēt ko apžilbinošu, tad es turpinu dziedāt. es dažreiz palecos gaisā un tad turpinu polkas solī, vai kā pirms sporta nodarbībām iesildoties sāniski lēkājot.
maizi es pērku tikai uz svētkiem, pārējā laikā pārtieku no skatīšanās uz pīlēm parkā pie Kongresu nama. es vakar izdzēru pudeli alus un palaidu starp pīlēm, kā tādu sabotieri. pudele runājās ar pīlēm, sita klaču, draudzīgi apskāvās un beigās sāka raut vienu pīli aiz kājas savā kaklā, savā tukšajā rumpī. pudele, stulba tāda, nesaprata, ka turās virs ūdens tikai tāpēc, ka es izdzēru visu alu.
korķi es uzvēru aukliņā un pakāru kakliņā. | | 10:13p |
ja tu šo lasi, tad tu zini, ka es rasēju sapratni. es rīkojos ar mērinstrumntiem no kuriem neatceros nākam mūsu senčus. es raizējos ik reizi, kad redzu ūdenī peldam peldkostīmu bez satura. es reizēm atceros īpatno kariņu ko spēlējām slaukot skabargas pirkstu locītavās. es neatminos tos laikus, kad pretējās satiksmes plūsmas satikās aiz mūsu mugurām. man pārsvarā nāk klepus no putekļiem un man īsti nav par ko smaidīt, bet es pieņemu par veiksmīgu mēģinājumu saprast neslikti veidotu karti, kas karājas man aiz muguras, starp matiem un karikatūrām no pieliekamā.
es kādreiz spēlēju šahu uzbraucošā tonī un nemētājos ar liekiem pārtikas krājumiem, es pārsvarā dzīvoju Uzvarā. man reizēm šķiet, ka cilvēki māk runāt. man reizēm gribās riet. es briestu lielām pārmaiņā, man gandrīz nekad nenāk miegs, bet es cenšos aizliegt sev sarunāties ar stādījumiem pilsētas parkos. man reizēm nāk žāvas, bet tās ir tikai priekšvēstneši tam kas sekos pēc dzemdībām.
man kādreiz ienāk prātā pamosties, bet tad es konstatēju savu aptumsumu. es aptumstu par katru ziedu, kas raud logos aiz stikla sienas. man ir žēl to saules pīto sīpolu stādu, kas pametuši savus bērnus un meklē upē stādus no citām zemēm, kas atpeldējuši, pārsvarā, ne savas gribas dzīti, bet, galvenokārt, pašiznīcinošu instinkut dzītas metās straumē, lai paglābtos no rezignētiem sabiedriskās kultūras skatieniem. man dažreiz gribās gulēt, kliegt vai sautēt kāpostus. nav atšķirības, jo vairāk tāpēc, ka nekas nav tik tīkams, kā savis paša pagatavota, galvgalī iestādīta mārtiņroze. |
|