pārtapu zviedzošā megafonā, pajādelēju, pajādelēju un nonācu pie apgaismības - deviņos celties, iet gulēt, piedzimt, sadegt sārtā, pārmest krustu un rakstīt dzeju.
vienalga ko tu dari, tev ir lemts būt par saulespuķi. izlem, tu to gribi tagad vai vēlāk. es neko neuzspiežu, tikai atgādinu par trajektoriju kāda rodas, kad met starmeti pret sienu, bet lukturim nav režģa priekšā.
totāla anahroma, piezstaru zvaigzne un prieks divās dimensijās. iesim šovakar vazāt savas mieas gar pilsētas ēku mūriem. man šodien kabatā ir divas mērenas temperatūras, mezglā sasietas, aptieciņas.
piešuvu to spīdīgāko pogu pie kreisās rokas un tagad eju pa pilsētu smaidīdams. man pārsvarā prātā nāk labas domas. labas pēc vispārējās definīcijas, pārsvarā rokas netrīc, bet ja izdodās mentāli konstruēt ko apžilbinošu, tad es turpinu dziedāt. es dažreiz palecos gaisā un tad turpinu polkas solī, vai kā pirms sporta nodarbībām iesildoties sāniski lēkājot.
maizi es pērku tikai uz svētkiem, pārējā laikā pārtieku no skatīšanās uz pīlēm parkā pie Kongresu nama. es vakar izdzēru pudeli alus un palaidu starp pīlēm, kā tādu sabotieri. pudele runājās ar pīlēm, sita klaču, draudzīgi apskāvās un beigās sāka raut vienu pīli aiz kājas savā kaklā, savā tukšajā rumpī. pudele, stulba tāda, nesaprata, ka turās virs ūdens tikai tāpēc, ka es izdzēru visu alu.
korķi es uzvēru aukliņā un pakāru kakliņā.