sers bils atvadās no atveda no sejas klaipa maizes druva es biju uz rudzu laviera un man bija sejas klaviere un suns ar bārrkstainu muguru apvemj zivs atraitnes ar maziem bērniem runātājiem, jo tiem kāpēc tas no paša gala izvalbītais linolejs uz rudzu vadža ar mandarīnu es biju gredzens ar baltu velti un sniedza man zivis ar baltu zivi un skābbarības torņiem gaviļniekiem ar maniem zēniem bakteriologiem ar mani pašu kamieļa našu un dziesma izzied no prāta kā apgrauzta nācijas kāja ar glumu vidukli un šauriem gurniem ieliktajiem šajā zivsaimniecībā karināt gruvešus.