man riktīgi gribas piederēt. būt kādam un mums. bet pēdējos gadus kā auns skrienu ar pieri sienā. nu nav man nekādas saprašanas par to, kas man par labu nāk, zinu tikai to, ko gribu. pieņemu lēmumus kā negudra pat tad, kad reāli varētu atstāt to uz citu pleciem. izlēmība ir viena no īpašībām, kuras citos cienu. dikti cienu.
vēl viena asara norit pār manu vaigu, lai gan tikai iedomāta, saprotu, ja būtu viena, es raudātu kā mazs bērns. par vienu un to pašu, par to, ka nemāku būt viena un ka neprotu būt īstā. ir tik daži "viņi" ar kuriem var runāt, izrunāties un saprasties. viņiem pat ir fantāzijas par mani, viņi citreiz saka to, ko tik ļoti es gribu dzirdēt un mana neizlēmība ar to tikai aug augumā un jā es pat spētu būt kas vairāk, bet. lēmumus pieņemt viņi nespēj un es tik mierinu sevi. un to vēl dara citi.
vēl viena liela vēlēšanās prast būt neatkarīgai un vairāk domāt par sevi. kā lai es to iemācos, ja mana sirds ir tik liela, ka tur satilpst vesels lērums to, ko man nevajag, bet to, ko es tikai gribu.
man liekas, ka man vajag pamatīgu sitienu pa pakaļu un viss.