reizēm es jūtos bezpalīdzīga.līdzigi,ka situācijā šodien,kad pec slimošanas devos atprasīt koleģim zibspuldzi,ko biju palienējusi.iedevu pagajuša nedēļā uz vienu vakaru,bet pec tam apaukstējos un slimoju mājas.pēc norunas bij tai jabūt atstātai,bet nebij.it kā loģiski - man tapat nevajag un viņš turpina lietot.bet zinot,ka esmu atgriezusies - tomer neatdeva,bet turpinaja lietot.kad nokēru pašu - jā, tūlīt atdošu.bet esot tur kas tur janobildē.pec tam ienes.noliek un aiziet aizcērtot durvis.kašķīga sieviete būdama - prasu,kādēļ cirti durvis.un sak birt frāzes,kā - "tu nemaki bildēt,bet es maku","paradi kaut vienu labu savu bildi","nav ko slimo","fotogrāfiem nav jaslimo"...
varētu neņemt neko vērā.mazums,kas cilvēkam atgadījies un sagajis uz īso,kad pateicības vietā par izpalīdzešanu tu saņem frāzes,ka vispar neko nemāki.
bet es saku domāt.
par to,ka es nekad ar neesmu mācējusi bildēt.un neesmu domājusi,ka to māku darīt.bet visu laiku mēģinājusi saprast - kā.mēģinājusi darīt.
bildes.nu varbūt man nav arī nevienas labas.es par to nespriežu.un manuprāt,fotogrāfi paši nesaprot,kas ir laba fotogrāfija.arī es.
varbūt es kļūdos....
http://www.candycactus.net/mp3/macba.mp3