Bezjūtība
Kā man gribas, lai liepas nebeigtu ziedēt, lieti nebeigtu līt un cilvēki būtu cilvēki... (O.Vācietis).
Viņa guļ uz sausām un aukstām smiltīm jūras krastā. Viena. Salikusi rokas aiz galvas, Viņa raugās debesīs, kas ir tumšas kā tas bezgalīgais tunelis, kurā Viņa iegāja vēl nesen. Un Viņa nevēlas atgriezties.
Viņa vairs nav tāda kā agrāk ne iekšēji, ne ārēji. Sirdī ir melns, un galvā ir tikai tukšas virspusējas domas par bezjūtību un vienaldzību. Ausīs skan mūzika, kas liek domāt par tukšuma sajūtu.
Pie Viņas pienāk Meitene. Jā, tā pati Meitene. Stāv un skatās, kā Viņa spēj ignorēt un izturēties vēsi pret visu pasauli. Un kā to spēja Meitene? Kā viņa to spēja, kad Viņai bija visgrūtāk, kad Meiteni vajadzēja visvairāk?
- Tas tur tālāk, tas ir daudz labāks, nekā tas, kas ir šeit. Tur cilvēki ir cilvēki... – Viņa teica.
Viņa pieceļas, nepaskatoties uz Meiteni, un aiziet. Meitene noskatās, kā Viņas kājas lēni šļūc pa grimstošām smiltīm. Viņa aiziet pavisam. Viņa turpina iet dziļāk tunelī, kura galā var redzēt mazu spožu gaismiņu. Tur viss ir mehanizēts. Meitene vairs nekad nesatiks Viņu. Meitene nekad vairs nebūs viņa pati un Viņa arī nē.
Varbūt kādreiz Meitene sapratīs un ieies tunelī pakaļ Viņai, bet ne tagad. Ne tagad, kad liepas nezied, lieti nelīst un cilvēki nav cilvēki.