Šobrīd man ir tāda pati sajūta, kā pirms gada. Kad Līga brauca uz Franciju, kur apdomāja mūsu attiecības. Es no visām pusēm izdomāju, kā varētu beigās sanākt, bet.. jā... Beigās bija beigas. Un tagad, kad Viņa saka, ka visu pārrunāsim septembrī, visu, ko Viņa ir izdomājusi, tas man liek domāt un justies kā agrāk. Un tad liekas, ka arī rezultāts būs tāds pats.
Bet man likās, ka es tik sasodīti centšos. Cenšos atdod pēdējo, lai Viņa justos labi, bet tomēr... Tomēr Viņa grib tam tikt pāri, atstāt mani vienu.
Es nemācēšu vairs bez Viņas! Nemācēšu iekāpt trolejbusā, kur Viņa nesēdēs man blakus un nedos man vairs roku. Nemācēšu lietot visus tos krēmiņus, nemācēšu pucēties, nemācēšu iepirkties, nemācēšu gulēt citā istabā, kad Viņa gulēs otrā un priecāsies par savu lēmumu, kamēr es mocīšos vēl vairāk nekā tagad. Nemācēšu skolā sēdēt un vairs neflirtēt ar Viņu. Mēs vairs negulēsim vienā gultiņā tāpat vien, lai aizmirstos kopā. Mēs vairs nebučosim viena otrai pēdiņas un netaisīsim masāžiņas muguriņām. Mēs vairs nebrauksim kopā uz jūriņu un zoloģisko dārzu, kā arī mūsu sapnis kopā aizbraukt uz kādu citu valsti, arī tas nepiepildīsies. Man tā visa tik ļoti pietrūks, nespēju vairs iedomāties savu dzīvi bez šiem nieciņiem. Es nemāku būt viena! Es nemācēšu un nevaru Viņu pārstāt mīlēt!!!