| vienreiz visā savā dzīvē es esmu ubagojis. pagājšgad, saulainā vasaras dienā mēs abi ar cepli bijām lupatās piedzērušies, apsēdāmies uz tērbatas ielas pie zaras veikala, pastiepām roku un ubagojām. pati galvenā pieredze no šī pasākuma bija tāda, ka no apakšas cilvēki izskatās daudz daudz savādāk nekā no augšas. ja mēs redzētu paši sevi no šī zemā skatupunkta, mums, iespējams, būtu pamatīgi jākaunas. un vēl kas. tas pārdzīvojums tur lejā, padibenē sēžot, ir tik pamatīgs, kaut kādas dīvainas dzīves pamatvērtības apliecinošs, gluži vai narkotisks, ka gribas to darīt vēl un vēl. un ne jau dēļ naudas. lai no apakšas redzētu, kādu idiotu pasaulē mēs dzīvojam. tas atbrīvo. |