nu man vnk nolaižas rokas, kad tajos rītos, kad piedāvāju to palīdzību, nekas jau globāli nemainās - tad vnk iet VĒL tālāk savā nevarībā. Palīdzēji to, un tad uzvelc arī šito, un šito un spēlē teātri par tēmu "paņemu vienas rokas divos pirkstos zābaku, un, mammu, redzi es NEVARUUUUU uuuuuzzzzvilktt"un sākas krokodila asaras, zābaks pa gaisu utt..
Ar viņu un jebkuru piekāpšanos no manas puses ir sajūta "padod velnam mazo pirkstiņu..". Arī, ja esmu sadusmojusies, bet tomēr nociešos un noreaģēju normāli, viņa to pamana un tieši vēl vairāk sāk izrādīties, rādīt, ka neklausīs, ākstīties, nedarīt tieši to ko palūdz, darīt pretējo, pilnīgi ignorēt jebko, ko viņai pasaka... Tam ir TIK tūlītējs efekts, ka bezmaz nedaj bog pasmaidīt, ja kkur jāsteidzas, bet viņa JAU neklausa..
Arī esmu mēģinājusi neteikt neko, ir palikusi bez brokastīm, jo "nu es gaidīju, ka tu saģērbsies, es teicu, ka, ja nesaģērbsies, pati nebūs brokastu, un tagad es esmu paēdusi, iztīrījusi zobus, palīdzēšu tev saģērbties un brauksim uz dārziņu"..
Es vnk nezinu, kā viņi ir iedomājušies, ka ir VISU LAIKU laiks palīdzēt, ja tas bērns tēlo nevarību. Aj..