man nav tik relaksēts dzīvesveids, lai vienmēr varētu pietupties un darīt lietas bērna ritmā. mums ir daudz steigas un neparedzētā, viens kavē pulciņu, kamēr otram jāmācās iet pa trepēm. bet nav arī tā, ka mēs būtu ļoti tālu no šī modeļa ar visu to, kā mums iet. pa lielam viņi klausa uz pirmo reizi, piem., mums nav grūtību iet prom no ciemiem, pilsētā ir piesardzīgi, citiem nesit, veikalā končas neņem. bet nu savi 10% neklausīšanas arī ir, un tad es maļu kā klasiska zāģētāja "cik tev reizes jāsaka?!" piem,vakar E nesa no zīmēšanas vel nenožuvušu gleznu, un es teicu "uzmanīgi, nespied sev klāt, neskrien ar darbiņu", protams, beigās ielika padusē un visu izsmērēja. un man nebija laika piekopt Montessori, jo es vilku pīkštošu Simonu cauru tumšiem pagalmiem, spīdinot tel gaismu, nesot pārtiku un vēl atvertu sulas paku.