Šodien pirms iziešanas no darba atcerējos, ka
pie ārsta ta jāiet, bet visi nosūtījumi un dokumenti palik mājās. Značit vispirms vēl mājās jāiebrauc (labi ka mājas nav tālu no tās Kaņiera ielas). Mazāk par stundu palicis līdz vizītei, bet es vēl ceļā no darba uz bd.. Saprotu, ka laika ziņā nebūs, un sāku ar draudzeni bīdīt dzelas pa telefonu, lai aiziet uz manu dzīvokli un vismaz paņem tos papīrus, citādi, kamēr mēs pēc bd vēl uz mājām, tad ar visu bērnu uz 4o stāvu, tad vēl atpakaļ, tur ārsts 100 punkti nokavēts. Tā jau pamatīgi visur sanāca līst visiem priekšā, lai kkur paspētu..

Nu tad bd sarunāju, ka bērnu sāk ģērbt, kamēr nāku. Palīdzēja saģērbt. Aizskrējām uz auto. Mašīnā, kad tuvojamies, zvanu draudzenei, lai iziet laukā no mājas, fiksi piebrauksim, paķersim pa logu un brauksim tālāk. Taisnības labad gan jāsaka, ka es parasti uzspiežu zvanīšanu, kad stāvu pie kādiem luksoforiem, ieslēdzu skaļruņa režīmā nometu kkur uz sēdekļa to telefonu un tā runāju - nez cik tas skaitās/neskaitās brīvroku režīms. Runājam ar draudzeni. Piepeši meitas balss no aizmugures: - Mammu, nedrīkst mašīnā runāt pa telefonu!