2.5.14 12:41 - 18-25
Katram, kurš atbalsta valsti un nodokļu sistēmu, kaut kur ceļā neizbēgami stāv jautājums: vai tu vārda "Latvija" (šīs valsts) saglabāšanai upurētu līdzpilsoņu brīvību un dzīvību un vēl pats ietu šaut tādus pašus kā tu - tikai no otras puses?
Kamēr spēku, prieku un dzīvību laupa naudas/darba izteiksmē, politiķu vardarbību viegli attaisnot ar to, ka viņi monopolizējuši pažarniekus un ātros, bet, kad tie paši politiķi un birokrāti ("Latvija") sāktu slepkavot tavus draugus un padarītu tevi pašu par slepkavu, apliecinot, ka valsts priekšā tu esi tiklab slepkava kā mironis - būtībā, zombijs -, tad ik katrs tavs mēģinājums attaisnot savu saimnieku jau ir galēji pašaizliedzīgs, kas nozīmē, ka tevis tikpat labi varētu nebūt, tu jau esi donorējis savu dzīvību politiķiem, valstij un tamlīdzīgiem mitoloģijas spēkiem, padarot stiprāku to, kas nodara lielo vairumu kaitējuma cilvēcei un pasaulei, un pavājinot vienīgo, kas miljardiem gadu darbojas nevainojami, ļaujot mums tagad atskatīties, uz kādu milžu pleciem dzīvojam, ja vienkārši ļaujam pasaulei plūst tālāk, par vienīgo kontroles mehānismu izmantojot savu sērfa dēli, kurš tad arī ir vienīgā saskarsme ar šo brīvo, stihisko pasauli, kuras kārtība ir daudz nesatricināmāka un skaistāka par jebko, ko izdomātu tu vai neirotisks psihopāts Jēkaba ielā, kurš sevi uzskata par tavu saimnieku (un attiecīgi rīkojas), taču apziņa brīvi slīd pa nemērāmās kosmosa jūras skaidro virsmu, saprotot, atrodot risinājumus, izdzīvojot, sadzīvojot un dzīvojot pasaulēs, kurās vārdu salikums "obligātais militārais dienests" skan patiesi, bez māņiem - tā ir "pavēle vergot saimnieka teroristu grupējumos", kur no cilvēka cieņas (no brīvības) nepaliek pāri pilnīgi nekas, vien tukša skaņa, kura, kā izrādās, izdomāta pirms satura, bet saturu tajā esi ielicis tikai tu pats: viss, ko tu pazīsti, zini, saproti, mīli, tas viss pastāv pats par sevi, un tukša ir tā kaste, kurā kā ar nazi nogrieztu gaļas gabalu tavu pasauli iestūķē vārdā, kurš nav nekādu upuru vērts (un kas gan ir?), ļaunā un visu grupu asinīm notrieptā vārdā: "Latvija".
Vai "Ukraina", vai "Krievija", vai "Ziemeļkoreja". Labāk mirt par kārava kalpu vai ercenu divnieku - vismaz tie tavus nāvei atdotos spēkus neizmantos vēl lielāka posta nešanai.
Un kā var ar tīru sirdi tik aukstasinīgu cilvēku prātu grozīšanu un reālu dzīvju izpostīšanu atbalstīt, maksājot par ik vienu nāvējošo lodi, par katriem meliem uz plakātiem un radio vai internetā - kas tad ir šis melis, zaglis un slepkava, ja ne tie politiķi, kuri tavu acu priekšā kā karogu aivilkuši priekškaru "valsts" un kuriem tu esi atdevis "varu" likt tev pašam to karogu sev turēt pār acīm? Mēs paši maksājam par šo mitoloģiju, par šo saintoloģijai līdzīgo bezgalīgo stāstu, kurš pavēl pašsaprotamo, konstatē izdevīgo, aizliedz konkurējošo, atņem nopelnīto un pa virsu visam - liek zagt, slepkavot, melot, lai šis ārprāts spētu turpināties, lai cilvēki aizvien vairāk savas būtības spētu upurēt varenajam vulkāna dievam "Valsts". Katrs nodoklis, katrs politiķu rīcībā nonākušais cents lielāku vai mazāku spēku novada tam, lai kāds tiktu apzagts, kāds - noslepkavots, kāds cits - sagūstīts, apsmiets un iespundēts. Un dienā, kad grupējums X tev pavēlēs slepkavot un mirt viņu vārdā - vai arī tad tu to tikpat viegli laidīsies darīt (sevišķi tad, ja to darīs arī tavi līdzcilvēki, slīdošā pusaizmigušo masa)?
Bet, nu, kuru gan mūsdienās nodarbina principi vai loģika? Kad "vairāk ir labāk", tad vadmotīvs ir kvantitāte, nevis kvalitāte. T.i., tevi apmierina tūkstotis ar brīvu politiķa roku izpostītu dzīvju, bet miljons - tad jau tu varbūt sāksi mazliet sašust. Un kaut kur sēž tādi garīgi iesaldētie, kuriem maksā "pietiekami daudz", lai darītu kaut ko ļoti sliktu (kvantitāte taču trumpo kvalitāti!), un visas tavas labās cerības un mazā mēroga labdarību vēl lielākā mērā kompensē tie, kuri par tavu naudu darīs jebko. Un jūs abus pastarpina tie, kuru vārdā ("Latvija") tu darīsi jebko. Tava darba augļus nozog tie, kuri tevi sagūsta garīgi, un tie kalpo tiem, kuri tevi sagūstījuši finansiāli/juridiski un kuri no šādiem kariem arī pārtiek, galu galā pakļaujot visus, kuri ielūkojas "varas" noslēpumā. Tur nekā nav, un tava vēlme kādu dienu personiski satikt "Latviju", kura tik seksistiskā kārtā droši vien ir rudzu lauka vidū kleitiņu pazaudējusi veselīga blondīne, kuras mazais, trauslais ķermenītis visu mūžību alcis izpildīt visas tavas miesiski emocionālās vēlmes, ir ne mazāk muļķīga par Salatēva fantāzijam, tomēr tu ļaujies blenzt tajā tumsā un tukšumā, palaižot garām bagāto, radošo, līksmo dzīves pusi, kura tiecas uz brīvo, labo, skaisto, kamēr tie "labākie" un "spējīgākie" no mums, kuri tik bērnišķīgu cerību gūt nemirstīgu pašvērtību māmuļas siltajā paspārnē labprāt izmanto spēku novadīšanai savu ar empātiju/citu dzīves kvalitāti nesaistīto mērķu virzienā, tikai priecājas par tādu matriotismu, ik dienu bez maksas saņemot svaigu pienu savas fiktīvās lomas izpildei. Un dienā, kad šis parazītiskais mīts tev liks slepkavot - vai tad tu mīlēsi "Latviju"?
