Iksirugumta ([info]po) rakstīja,
@ 2012-11-18 11:22:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
mīlestības aizstāvju melnie noslēpumi.. or smth
Komiska visa tā "beznosacījuma" huiņa. Proms, sākot ar "beznosacījuma mīlestību" un tad ar visu pārējo, ko reizēm katram no mums nevajag. "Man neko nevajag!" "Es esmu brīvs!" "Es akceptēju esamību bez vajadzību negācijas!" Utt.
Mums "nevajag" tikai tad, kad mums ir. Mēs mīlam "bez nosacījumiem" tad, kad visi nosacījumi ir izpildīti.
Nepateicība. Protams, pateicības trūkums var būt augstākā līmeņa idiotisms. Tā pati ideja, ka "man pienākas". "Man nevajag".
Nepateicība ir tas, kas mūs vieno ar universu. Pašsaprotamība. Neierobežota saņemšana. Līdz brīdim, kad vienaldzīgā pasaule vairs nav tik dāsna un padara tevi par sāpju sliekšņa eksperimenta dalībnieku. Un tad tu atdalies. (Diez - nabas saites pārgriešana sāp? Diez vai.) Kā no kosmosa kuģa atrāvies astronauts tu veic savu personīgo inventarizāciju. "Dzīve paskrien gar acīm." Un daudz kas var izrādīties derīgs un labs. Pēkšņi var uzzināt, ka ir lietas, ko īstenība gribas. Un to, ko gribas, vajag. Un tas, ko vajag, ir lieliski.
Varbūt sava veida pateicība - ne jau dieviem vai kosmosam, bet drīzāk sev pašam par gudrību redzēt - ir tas pretsāpju līdzeklis, kas ļauj tikt cauri brīžos, kad veģetatīvā beznosacījuma sistēma iziet no ierindas? Atsevišķās pasaules pieskāriens no ārpuses, kad tas ir siltumu vēstošs, nevis kā dzemdē, kur saskarsme ar citādo, ar ārpasauli, ir drauds. Kā ģimenes locekļu centieni spēlēt mājās - izvarojoša parodija par pateicību, kas nekad nav beigusies, jo viņi nekad nav beigušies.
Pasaulei jābeidzas. Kaut tamdēļ, lai tā būtu izturama. Dirst visu to kosmosu ar viņa beznosacījuma mīlestību! Vemt, vemt, vemt.
Varbūt, pamostoties no komas, tu pamosties pirmo reiz. Un, kad pamosties, vari būt pateicīgs - tam vien, ka varēji nebūt daļa no šīs pasaules, kura ir panesama tikai tad, ja tev ir bijusi iespēja nebūt daļai no šīs pasaules.
Kaut kas nepabeigts. Kaut kas vēl domājams. Šķībi saadīta, caurumaina zeķe. Skapī augošs skelets, kas drīz varētu arī iznākt pastaigāties.

P. S.
Šķiet, mātes instinkts ir vēl pretīgāks par bezsirdīgu masveida slepkavošanu, jo tas vispār nepazīst kompromisus. Sieviete (ekšlī nejauši uzrakstīju "sievieta"), kosmiskas alkatības apsēsta, grib kļūt par pasauli, par visu iespējamo planētu Dārtu Veideru - aprīt vīrieti un izd*rst bērnus. Kļūt par to, kurš var radīt dzīvību. Par DIEVU. Un tad dzīvot ar priekšstatu, ka daļa šīs pasaules ir tavs īpašums, un šis īpašums ir visa tava pasaule, un tu gribi to ietekmēt vēl un vēl, būt visu savu mazbērnu un mazmazbērnu māte. Būt milzīga, resna masa, kuru visi dievina, kuras visi bīstas, kurai visi paklausa, kura iemieso beznosacījumu mīlestību, beznosacījumu varu, bezsirdīgu spēju just visu un visu vietā. Egomaniakāla, psihopātiska, narcistiska tieksme ignorēt realitāti un kultivēt maksimālu nepateicību, saucot to visos iespējamajos "labajos vārdos" - mīlestība, rūpes, tuvība, devība utt. utjp. Katri līdzekļi ir labi tik augstam - visaugstākajam - mērķim.
Tik pretīgā, pretīgā "mīlestība", tik pretīgā "tuvība", tik pretīgās "rūpes"! Tas, ka pasaule pati iet pār līķiem, jau ir pietiekami. Vismaz tā ir bezsirdīga. Bet cik traģiski, ja cilvēks ņem šo paraugu un īsteno savā mazajā, neadekvātajā, emocionālajā veidā! Cik traģiska ir visu iznīcinošā, "visu radošā" beznosacījuma ideja, kas atbrīvo no katras paškritikas, ienīst katru kritiku un sagaida pilnīgu pakļaušanos. Pretīgie "mīlestības" frīki, jūs nevarat iedomāties, cik derdzīgi jūs katrs esat!

P. P. S.
Ak, jā, un, ņemot vērā valodas lietojuma atšķirības (kā minēju, cilvēkiem ar īpatnu agenda piemīt pastāvīgi centieni modificēt valodu par labu sev, nevis, piemēram, objektīvajai realitātei), ar to "pretīgi/derdzīgi" es domāju "ļauni". Patiesi ļauni. Nevis ļauni tā, kā mani uzskata par ļaunu (kaitīgu tai sūda slimībai, no kuras var dročīt tik ilgi, līdz mainītā valoda atšķeļas no realitātes tik nāvējošā veidā, kas intīmā līmenī pārsniedz vistumšākās 1984 vīzijas par dzīvības galu), bet ļauni pa īstam, ļauni kā Hitlers/Staļins/Mao/Breivīks ir ļauni. Principā, jo vairāk cilvēka domāšanā figurē [beznosacījuma] mīlestības ideja, tā lielā, apskaujošā sajūta, un jo jaukāks viņš apkārtējiem cenšas izskatīties, jo pretīgāks elles izdzumums un indīgāks, ļaunāks, netīrāks tas nabaga kverplis ir savā patiesajā būtībā.
Bet lietas mainās, cilvēki mainās. Es nevienu neheitoju par to, kāds viņš ir savā pasaulē. Bet iekāp manā teritorijā - un es paturu visas tiesības lietot ieročus. Nevis tāpēc, ka es būtu ļauns, bet tāpēc, ka tu esi sērga - lipīgs, neredzams mēris, kā HIV, kā AIDS, kā pilnīga imunitātes iznīcināšana, līdz tavu eksistences burbuli var pārdurt visvieglākais realitātes pieskāriens.
I'm on my medication, and I love to see the sickness go.

P. P. P. S.
Un mīļajai valstij/nācijai/tautai (blurojiet, blurojiet tās robežas! varbūt, kad viss būs ižķīdināts pilnīgi neizšķiramā masā, nāks lielā, nešķirojošā pieņemšana - beznosacījuma mīlestība) varu vien veltīt uzsaukumu:


(Lasīt komentārus)

Nopūsties:

No:
( )Anonīms- ehh.. šitajam cibiņam netīk anonīmie, nesanāks.
Lietotājvārds:
Parole:
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:

Gandrīz jau aizmirsu pateikt – šis lietotājs ir ieslēdzis IP adrešu noglabāšanu. Operatore Nr. 65.
Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?