Tautiskas pārdomas svinīgā rītā
Rīts tā kā krēsla, vientuļš un tumšs,
logi par drūmu pasauli vēsta,
sētniece ratos krauj novembra kritušās lapas.

Logu rētotās dzīvokļu mājas,
katakombas labākai dzīvei
pēcnāves nomods ar atmiņām pateicīgām.

Lapas - tie kritušie latviešu puiši,
cīnās ar vēju un vienmuļās kaudzēs krīt
sarkanbaltsarkani karogi nekrīt - tie smejas par vēju.

Brīvība, mana un tava,
cilvēka cēlums šais brīvās Latvijas sienās
gribētos maksimas atlaižu plauktā paņemt ko īpašu - svētkiem!

Cerams, ka transports bez maksas,
cerams, ka varēšu latviešiem līdzās es stāvēt
drosmīgi, nebīties krievu veceņu elkoņu bajonetes
Cerams, ka nemirstībā
pulkvedis Briedis mūs vēro,
cerams, ka varoņu pēckapa mūžam nav gala!
Cerams, ka Daugava plūdīs
tūkstošiem gadu šai vietā
brīvā un svētā mātes, Latvijas zemē!
Cerams, ka bezcerība
pēcnāvē atmaksājas.
Cerams, ka nāve nav mūžīgās dzīvības beigas.