neparastais, part 2: patiesība
Patiesība ir nepierasta - mēs neesam pieraduši pie patiesības. Mēs esam pieraduši pie sevis un savām paražām, bet likumsakarības, kurām nerūp intereses un vēlmes, ir tik cietas un aukstas, un nepieradināmas, ka to priekšā mūsu mīkstās, fleksiblās pasaulītes, no izraudzītiem žagariņiem mīkstā čupiņā satītās ligzdiņas, sairst un sadalās.
Patiesība kā faktiskā patiesība. Kā neieinteresētā redzētāja konstatācija. Kā balta lapa, uz kuras mūsu pasaule ir parastā zīmuļa dzēšamo līniju zīmējums.

Kāpēc alkohols ir tik tradicionāls, bet LSD, psilocibīns, thc skaitās tik slits, kaut bioloģiski nenodara nekādu akitējumu? Kāpēc mēs labāk visu nakti vemjam un vēl divas dienas mokāmies nevarībā, nekā ieraugām lietas, kādas tās patiesībā ir?
Kāpēc tradicionālais "patiesības" jēdziens ir atdots reliģijām? Kāpēc mēs zinātnē, lietu konstatācijā lietojam terminu "fakti", kas diplomātiski apiet iemīto patiesības taku? Kāpēc mēs neticam tam, ko zinām, un ticam tam, ko nezinām?
Kāpēc mēs sakām, ka mīlam, kad esam tikai pieraduši? Kāpēc mēs gribam no parastā robežām izņemošo iemīlēšanos, ja tai sekojošā "mīlestība" ir stīva iebetonēšana vēl daudz parastākās robežās? Kāpēc mēs sajūtam mīlestības karstumu brīžos, kad tiek izaicināts parastais? Un kāpēc tā nevaram dzīvot pastāvīgi - kaut sakām, ka gribam?

Mūs primāri neinteresē tas, kādas ir lietas. Mēs negribam zināt, kādi mēs esam un kādi ir citi. Mēs gribam vienkārši ticēt tā, kā patiktu citiem. Kā parasts. Gribētu izveidot patīkamu paštēlu, kas trāpītu pa visklasiskākajām parastā vērtībām. Vai, ja gribam kādu sagraut vai apspēlēt, tikai tad ķeramies pie izaicināšanas, pie patiesības.
Patiesība ir parastības inde. Bet parastība ir mūsu daba. Kaut arī mitoloģiski izaicinošā labā un ļaunā iepazīšanas čūska kalpo kā simbols tai indei, ko iemaisām zālēs pret nomiršanu - kad parastība nepareizajā vietā kļūst par parazītu. Kad nepieciešams izsist no robežām, lai noliktu citur. Kad nepieciešams no jauna iemīlēties - sevī, citā vai dzīvē. Lai nonāktu atpakaļ vecajā - nevis kādā vēl jaunākā - vietā.
Cēlums ir tikai zibsnis cilvēka karjerā. Pašaizliedzība ir auksts lēciens uz siltāku vietu. Visu, kas patiess, kas prozaisks, sagūsta parastības politiskais aparāts, un mēs ticam, ka parastība ir brīnums, ka parastības laime ir neparasta, ka pieņemt savu parastību ir kas ārkārtējs. Saldi jo saldi meli - visu mūsu sapņu valdzinošā matērija.