go~
Vai tā ir kafija, ko dzeru, tēvs?
Kamdēļ ir aizdarītas manas acis?
Vai rokas trīc dēļ iztukšotas sirds,
vai tikai vējā esmu sācis raustīties?

Tik bezrūpīgi rāpošanu pārtrauc krēsls,
skapji salīduši katrs savā kaktā,
tā lietas bīstas cita citas,
kā bīstos skatīties - un ja nu esmu dzīvs?

Paralēli lido manas rokas,
kājas stāv kā jāstāv savām kājām,
apakšā, zem manis,
es - virs kājām augšā.
Tik nepārtrauktā vienībā ar visu,
pie krūzes pieauguši bezcerības pirksti,
es saucu tevi, žēlais saules princi,
mēs visi nomirsim, tu bezgalīgi smiesies.


Nodzēsiet sauli ar mākoņu dzēšgumijām,
lai debesis neredz, ka mēs šeit vispār bijām!
Pa caurumu kanalizācijas lūkā
ar šausmām redzu
kā milzīgā uguns bumba
kā caurubjošs prožektors
visiem pāri mums šļūkā.

Līdz ceļiem, līdz padusēm biezumos.