lopi
Tas, cik niecīga daļa aktuālās informācijas telpas sastāv no "psihedēlijas" jeb apzināti introspektīvas analītikas, droši vien raksturo to, cik māņticīgi esam. Parasti izvēlamies vienkārši ticēt visam, kam ticam - nezinot, ko tas mums nozīmē un kāpēc. Līdz ar to ticam, ka visi subjektīvie "dvēseles" fenomeni ir objektīvi pastāvoši, kas, savukārt, kavē visu psiholoģisko progresu, īsto, iekšējo procesu izvēršanos, augšanu. Kā svētās govis Indijā, kuras nedrīkst nodzīt no ceļa - un tu sēdi mašīnā, 60 grādu karstumā un lūdz tūkstoš dievus, lai tie izdara to, ko tu pats tik vienkārši varētu - lai tie nodzen tos lopus no ceļa. Un mēs nerunājam par to, ka tie lopi ir mūsu un turklāt - tikai mūsu. Tie nepastāv paši par sevi.



***
Varbūt lielākā problēma šai sakarā ir nožēlojamā tautas humora izjūta, ja tajā vispār ir kas šī nosaukuma cienīgs. Mūsu cilvēks, ļaujiet to lietot kā terminu un sākumā ielikt pēdiņās, "mūsu cilvēks" ņem nopietni visu - no kodolkara draudiem līdz Muhameda karikatūrām (ak, piedodiet, Muhameds ir tiem otriem idiotiem - šo terminu droši uzmeklējiet etimoloģijas vārdnīcās - mums svēts ir Jēzus, Latvija, Vaira Vīķe Freiberga, mūsu zem džempera sabāztās sprāgstvielas iet pa gaisu, pasakot ko nelāgu par tautā cienītiem cilvēkiem, par mātēm - bioloģiskām un citādi - par latviešiem vai krieviem).
Nezinot, savā mūžu-dzīvo-mūžu-mācies izglītībā nesaņemot kursu par to, ka visa cilvēkpasaule ir tikai ideja un vērtība ir pilnīgi subjektīva funkcija - tas, ka kāds kaut ko vērtē, nepadara to par pasaules celtnes dziļāku balstu. Un tā nu cilvēki tic egregoriem un eņģeļiem, Visvarenajam Dievam (kurš, stiprāk pakratot galvu, grab kaut kur blakus bailēm no seksa ar vecākiem), numeroloģijai, horoskopiem, amuletiem utt. Arī vairāk reālām lietām, kurām tiek piedēvēts kaut kāds objektīvs spēks ārpus iekšējās (ne mazsvarīgās, ļaujiet piezīmēt!) suģestijas, - ģimenei, karogam, valūtai (lūdzu, atraisiet iztēli, turpiniet sarakstu paši!). Lietām, kas saista zem ticības. Ticības, kurai tiek piedēvēts kāds objektīvs spēks. It kā tās stāvētu pāri apstākļiem. It kā tās nedrīkstētu apšaubīt pat tad, kad tās pašas sevi jau neapšaubāmi diskreditējušas.
Tā nu mēs ņemam par pilnu visas lietas, izjūtot bezspēcību, piedzīvojot padošanos un pakārtošanos idejām, kuras pašas par sevi ir tikai maināmas figūriņas uz spēles galda. To nezinot, un atkārtojot - varbūt pat bez ļauniem nodomiem, it kā zinot, ka "tas viss ir tikai galvā" - idejas, kuras, laikam ritot, kā politiķi televizorā kļūst aizvien resnākas un svarīgākas, kaut arī neviens īsti nezina, ko tieši tās dara un priekš kam, mēs kļūstam par neveikliem, inertiem pamuļķiem, pilniem rūgtuam un naida, jo katra kustība aizskar ko svētu, kā visiem pazīstamais zilonis trauku veikalā vai uz visiem baneriem naivi klikšķinoša tante internetā, un visa dzīve kļūst par mokām, par plīstošām, griezīgām lauskām, par pop-up porn banneru putru, zem kuras var vai nu padoties vai pārinstalēt OS un kļūt par kristieti, māti/tēvu, kādas organizācijas vadītāju vai citādi definētu cilvēku, lai vismaz sākuma stadijā izbaudītu dzīvi, tīru no māņticīgās kultūrbagāžas, tīru no parazītiem. Ne uz ilgu, gan.
Manuprāt, ir neizmērāmi svarīgi zināt, kā mēs darbojamies. Jo tas, cik labi sevi saprotam, ietekmē to, cik daudz patīkama vai nepatīkama ļaujam ar sevi notikt. Es domāju, ka mums vēl ir, kur augt un augt - bet šī augšanas telpa neizbēgami prasa universālu retināšanu un vieglu distanci pašam no saviem dieviem. Jo, ja tu nesmiesies par saviem dieviem, tie noteikti smiesies par tevi.