pārāk gari par pārāk daudzo
Reizēm izskatās, ka "laimei" drīzāk vajag nevis kaut ko iegūt, bet visu ko zaudēt - tā, lai pāri paliek tik maz, ka izvēle ir skaidra un vienkārša un darīt to, ko vienmēr varēji, kļūst kaut kā sevišķi un labi.
Sliktā lieta tajā, acīmredzami, ir tā, ka komplektā nāk kas līdzīgs nožēlai. Pirmkārt - kāpēc es agrāk uz to nevarēju pavilkties!? (iztērētais laiks) un, otrkārt, škrobe par visu to, kas bijis jāzaudē, lai to iegūtu (zudušais potenciāls). Tā tāda tiešām stulba domas kļūda, kad labāk gribētos visu, nevis kaut ko, kas tiešām iepriecina. Tomēr arī tas nav nekas pārsteidzošs un, kā visas domas kļūdas, ir neizdevies mēģinājums iegūt to labāko - masīvā sociālā smadzene labāk ļaus tev būt nelaimīgam, lai tikai tev ir kaut kas, kamī vienoties ar visiem citiem. Kā tā pārspīlētā ēstgriba pie izsalkuma, kad "zirgu varētu apēst", bet reāli knapi var 1/4 vistas nolocīt.
Īsāk sakot - dažas lietas der. Un jāprotas pacietība un mērenība, ne kā seksīgi tikumi vai jēzus pavēles, bet kā līdzsvara turēšana, lai izlīdzinātu to emocionālo līkni, kura pārāk asos kritienos var nogalināt un atņemt jau tā šaurās iespējas attīstīt kumulatīvās rezonanses veidoto dzīves signāla stiprību un stabilitāti - to pašu fakino "laimi".