subjekts vai objekts?
Tā kā cilvēks pēc savas dabas un izdzīvošanas mehānismiem ir subjektīvs zvērs, tad katrs objektīvs konstatējums par šo sugu un tās indivīdiem man kā vienam no tiem šķiet ārkārtīgi pārsteidzošs, apgaismojošs un, kā jau pēc loģikas izriet, iznīcinošs.

Ja man cilvēkā kaut kas jāienīst, tad pirmkāt tā varētu būt cilvēka dubultā divkosība. Cilvēks, jau pamatā divkosīgs, būdams gan neapzināts, gan apzināts, spēj izcelt gan vienu, gan otru kā svarīgāko un cēlāko - kā nu kurā reizē pašam izdevīgāk. Ne vien katrs spriedums ir netīrs pats sevī, bet arī tas, kurš to izdara, neizbēgami ir nelietis. Uzupurēšanās un šmaukšanās ir vienlīdz pretīgas. "Vienlīdz skaistas" kāds teiktu. Ej dirst, kāds! Skaistums ir visu lietu sakrišana, viennozīmība, atsevišķā saplūšana ar vispārējo. Taču cilvēka realitātē tā ir tikai novirze, domas kļūda, smadzeņu triks. Dzīvā realitāte ir dalīta, asi stūraina, salauzta un nolemta neatrisināmai daudznozīmībai.
Miers ir tikai ideja. Kā Dievs. Kā dvēsele. Ļoti apdalīts prāta stāvoklis.
Dzīve ir neskaidrība, dzīve ir bailes, dzīve ir ciešanas, dzīve ir reāls murgs, no kura pamosties var tikai caur nāvi - pamosties uz objektīvo viennozīmību: pilnīgu nejūtību, statisku, nereflektējošu, vienaldzīgu stāvokli. Pīšļi pie pīšļiem. Lūk - mīlestība, skaistums un miers!