Iksirugumta ([info]po) rakstīja,
@ 2012-10-06 12:43:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Pejamība, mīlestība, Latvija (hah it)
Ir viegli mīlēt to, kā nav. Līdz brīdim, kad tas sāk būt.
Sapņi uztur mūsu aklo gaitu pretim nākotnei. Daži pat pamanās sapņus noturēt svarīgākā pozīcijā nekā realitāti - cerīgie, laimīgie, enerģiskie. Lai nu būtu...

Cilvēki mēdz teikt: "Es mīlu Latviju!" Ja es būtu ģeogrāfijas skolotājs, es vispirms liktu divnieku un pēc tam vnk izdzītu no klases katru, kurš neredzētu atšķirību starp birokrātisku aparātu un teritoriju. "Man patīk Latvija, kad krīt lapas!" Jā, man arī patīk, jo vienīgās lapas, kas krīt Latvijā, ir A4 formātā, apdrukātas par atņemtu naudu.
Un tāpat labākajā gadījumā cilvēki mīl to iedomu Latviju, kura nezināmā nākotnē sasniegs Taisnību, Labklājību un Brālību.

Tagadne ir nežēlīga. Tagadne nav rakstīta papīra lapās. Tā spēj izskriet caur krītošām rudens lapām un būt jau gabalā, kad lapa norimst uz zemes. Tagadnes mūžība / mūžības tagadne - šie vārdi, kas tik plašiem vēzieniem manipulējami savas netveramības dēļ. Mēs esam būtnes laikā.
Tiesa, šajā spektrā, kas teorētiski (kā itin viss) savelkams vienā nedalāmā punktā, var tuvoties vienai vai otrai galējībai (vai abām reizē, kas jau ir filozofiski samērā advancēts gājiens), vai arī ieturēt stingro, šauro vidu - līdzsvara punktu.
Līdzsvara turētāji redz negatīvo kā pamatu pozitīvajam. Latvija ir nožēlojams cirks, tāpēc Latvija ir skaista un lolojama. Dzīve ir grūta un bezjēdzīga, tāpēc jātic vēl stiprāk un jādejo pa ķēķi.
Galējību tuvināšana, savukārt, paredz daudz mazāk emocionāli labilu tvērumu. Nosvērts skatījums ir vienaldzīgs skatījums - visam sava vieta, visam savs laiks. Vienalga, kuram tas patīk vai nepatīk. Tā tver likumsakarības - tādas, kas īsteno tagadni un pastāvēs mūžīgi (protams, mainoties no gadījuma uz gadījumu, bet saglabājoties kā viengabalaina universa (pat ja tādu "multiversā" ir daudz - nav starpības) pamatprincipam).

Kā burkāns un rīkste - tiem, kas dzenas pēc sapņa, nākas iegūt jaunu sapni, kad līdzšinējais tiek [it kā] sasniegts. Skaudrā realitāte glītajā ainiņā ienes riebīgas novirzes no abstrakcijas. Sapnis sāk smirdēt un pūt. Jābūvē jauns. Konstanti.
Tikmēr izlīdzinātajā pasaulē per ar burkāniem un vilina ar rīkstēm. Ceļš ir gājējs un dzinējs ir ceļš. Patētiska, tomēr - kā it viss - pārvērtēta pozīcija.

Un galu galā vēlreiz var jautāt - kas tad (vai šoreiz drīzāk - kāda tad) ir mīlestība? Tā ir akla. Tā ir naiva. Tā ir nejauša. Tā ir bīstama. Tā pielavās tev no aizmugures, kamēr tu meklē to priekšā, un dara surprise butt-sex. Tā pazemo tevi līdz nožēlojamībai un izmet vietā, no kuras siltās pilsētas gaismas spīd vēl tālāk viņpus mūžīgās nakts horizontam.
Visas salas, kurās meklējam pieņemošu patvērumu no rijīgās dzīvības jūras, nogrimst un atstāj vien sāpošās pasaules asarās mirkstošas piemiņas lietas, pieblīdušas kā miroņus, smagas un nederīgas. Un vienīgi nākamā sala mūs pārliecina neļauties vertikālajai straumei projām no beznosacījuma cerības gaisa. Mēs visi lielākoties esam dzimuši uz sauszemes. Tie, kas dziumši zem ūdens, tāpat ir no sauszemes cilts. Bet jūra kāpj, viennozīmības polu neapšaubāmie ledāji kūst, aprijot salas un verdošās vulkānu orģijās uzceļot jaunas - līdz vēl vienam postošam grāvienam, sadedzinošam, vai karstasinību remdējošam paisumam, neprognozējamam, tomēr mūžīgam.

Es nemīlu Latviju. Es mīlu rudeni, kurš nosarkst, tad bālē un ģībst - sapņaini īsts, kad nāve un dzīvība salejas vienā. Kad nav jāsaredz ziema vai pavasaris, lai redzētu krītošās lapas - mazos laika kareivju kuģus, kas nosēžas, izmetot grimstošā krastā nesaredzami sīkus, bet pārpasaulīgi nešpetnus kaujinieku vadus, kas ielenc sirdi un prātu, savelk ar vīstošām stīgām un dedzina, skalda un dur.


(Ierakstīt jaunu komentāru)

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?