Par cīņu ar ciešanām pasaulē
Ciešanas pasaulē aicina meklēt risinājumu. Un cilvēki iemanījušies to meklēt - daudzos un dažādos veidos. Bet, jo vairāk cilvēks ir centies, jo vairāk ciešanu radīts.
Var šķist, ka ar gribu, ar pietiekamu gribēšanu, ar gribas spēku var piespiesties dzīvot, domāt un rīkoties citādi. Tā, lai nedarītu pāri. Tā, lai iestājas skaistā nākotne, tā, lai osho pār Zemi nenoriet. Bet āķis ir tajā, ka visas šī veida kustības ir moralizējošas, tās uzstāda ētiku: "ciešanas ir slikti", "nenovērst vai radīt ciešanas ir slikti". Un, ja reiz tas būtu pašsaprotami, morālei nebūtu vietas.
Visa morāle balstās autoritātē. Mūsu, cilvēku, domāšana ir fundamentāli nespējīga mainīt šo pasauli, jo mūsu griba un mūsu godīgums ir radikāli pretēji orientēti. Griba ir uzmācīgs sapnis, un to var veicināt, bet katrs sapņo pa savam un reizumis pamostas. Mēs nevaram vienkārši ailzliegt cits citam pamosties. Arī mūžīgi sapņot mēs nevaram - tas nav mūsu dabā. Bet pamošanās kā tāda atmet ticību, morāli, autoritāti. Pamodies cilvēks zina, ka visi notikumi nav jāuztver personiski - tikai sapnī ik katra lieta ir vērsta uz tevi - pat pilnīgi garām ejot. Nomoda pasaulei viss ir pavisam vienalga - par tevi, par citiem un pašai par sevi. Pasaulei nesāp. Sāp tev. Un tu gribi mainīt pasauli?
Ja kāds šo pasauli mainīs tik milzīgiem lēcieniem, ka taps skaidrs, cik samazināmas ir ciešanas (varbūt ar vienreizēju visa dzīvā iznīcības injekciju), tad tas noteikti nebūs mūsu sugas brālis. Brālēns - varbūt, nezinu. Bet cilvēks spēj mobilizēties pārmaiņām tikai motivācijas varā - vai nu jaunas pašatklāsmes iespaidā, kura liek mainīt sevi, kas nemaina pasauli apkārt (vai maina to tā, lai tev uz tās rēķina paliktu labāk), vai hipnotiskā autoritātes varā, kas vienmēr iet pretēji iekšējam godīgumam, kuram vajadzīga individuāla uzmanība, laiks un trajektorija - greznība, kas pūlī nekad nav iespējama.
Jo vairāk mēs kā suga centīsimies, jo lielākas ciešanas radīsim. Un vai nu mēs paši cietīsim vairāk, piemēram, planētas vārdā - un no sāpēm kā murga kliegdami modīsimies protestā pret tik mokošu ideoloģiju, kā zinātne kliegdama bēga no viduslaikiem -, vai arī laidīsimies aizvien dziļākā komforta miegā, zem siltas, kopīgas segas, ar individuāliem sapņiem. Un tikai reizi pa reizei kāds pamodīsies, aizies uz virtuvi domīgi izpīpēt cīgu, pie loga pastāvēs, vērodams laternu gaismā vizuļojošās aukstās pasaules peļķes, un atgriezīsies, lai pateicībā par drošību, kad nav jāatskaitās pāri spēkiem un pāragri no rīta nav jāskrien uz darbu, ies sapņot sevi - un jau tas tikvien kā cerībā, ka cits citam nenoraus segu.