lielā dzīve
Kā mazi, bāli sērkociņi uz neaprakstītas virsmas mētājas daži vārdi par to, kā ir, bet sīka vienība, nav no svara. Pēc milzīgo čuguna rūpnīcas zobratu dārdošās dunas, pēc pasauļu būvēšanas, zvaigžņu jūgšanas grožos, pēc tam, kad melni caurumi kosti kā rieksti ar nerūsējoša tērauda zobiem: pirksti kā pūciņas klusu un neuzbāzīgi glaužas gar papīra pasaules driskām, gaišs uz gaiša, viegls uz viegla, nesvarīgs uz nesvarīga.
Dienas kā skudras iet bojā zem pāri skrienošo zābaku negaisa spērieniem, kukaiņu nebeidzamajā ņirbā viss viens, cik un vai, un priekš kam tādi kustas. Sapņi un cerības kā smilgas nolūst nepamanītas, dobas un blāvas brūnā un sulīgā augsnē līdzās smaržojošām, bet tikpat nīcīgām mētrām.
Čukstošā pusvārdu vējā samiedzas acis un asaro, sargoties izžūšanas. Kopš skaļruņi pārstājuši nebalsī baurot instrukcijas, ausis vairs nevis klausās, bet jūt, no kuras puses nāk vējš, silts un auksts, un dažreiz galīgi nenoķerams. Un vējam vienalga - nejau tevi tas ķer.
Visa piegādes sistēma pamestās noliktavās kļūst par vienu garām paiešanu. Dzeloņdrāšu ragi un nagi snaudīgi iemīcās zemē un rūsē uz pazušanu. Betona mūri no garlaicības sagāzušies upē un ieplestām caurumu acīm vēro jocīgas zivis. Sargtorņi pievērtām acīm šūpojas, klausās savas šķērskoku miesas rāmajā čīkstēšanā. Signalizācija smaida par pensijas mīlīgo mieru. Un sargsuns nav redzēts kopš pavasara.
Balti papīri manā priekšā ar paraksta lauku. Kas gan mainīsies, ja tos parakstīšu? No kabatām izņemu visu, izberu pāris putekļainus sērkociņus uz lapas, lai tas tad arī būtu mans vārds - viss, kas man ir. Kas gan vairāk es esmu? Ainavas piepildīts tukšums.