šokara piedzīvojums
Tik tumšs jau! Tik tumšs jau ir tikai naktī!
Zilmelni mākoņi, tādi kā dusmām apsūnojušas debesu zemūdenes, brauc rūkdami virsū, lēnām, uzmanīgi, ka jau pa ceļam neizgāž lietu. Aprij bērnišķi naivās, spulgainās saulrieta debesis, kapājot cakainām kāpurķēdēm, vēkšpēdus apgriezušies. Un ausīs dārd Cradle of Filth.
Jūra - netīri melna, rīstās, gāzdamās pāri pār malām, gariem aukšžokļiem negausi rīdama smiltis - noslienā pludmali nāvīga gāziena gaidās. Nesmaržo. Ausīs dārd Cradle of Filth.
Skrējiens, kāds kilometrs, pa nesaskatāmām smiltīm, bet cietām. Pirmie pilieni ķer kā šrapneļu driskas. Kāpās! Starp priedēm pa gadu desmitos iemītiem ierakumiem, lecot pār sakņu zaldātiem, kas ieķērušies un neatlaižas, tēmē, ļaudami nostāvēt skujām, kas sargā no lietus. Žogi kā dokumenti liek līkumot garāku ceļu. Asfalts un pustumsa, sarkani saulgriežu ugunskuri metāla stabu galos, aizslīd. Galvenā iela ar mašīnu spuldzēm kā eglītes virtenē savērtām, šalkdama plūst smagiem metāla viļņiem. Un pāri un tālāk, tepat jau, un iekšā. Karsti kā šinelī, bēgot no nāves. Logi un siltums, svaigs ābols un miers. Logus kā slēģi aizdara debesu vāki. Mierīgi žūžo Low.

ar 4 kaķiem