aliteratūras trenažieris par pērtiķu pasaules sarmu
Pa āru pār trotuāru pāreju pāri pār ielu
pretī par pārsteigumu ieraugu drausmīgi lielu
arodskolu ar ārdurvju arkām
pa kurām ar riebumu rikšo arodmātītēm pretī
pārošanās drausmu pārņemtie pērtiķu prāti
oriģināli orangutāni oranžām rozītēm rokās
ar dārgām dāvināmajām markām
no pārtikas bodes iepretīm parkam

Es aizspiežu acis sev cieši jo cieši,
man nepieciešams sacīt sakāmo tieši,
tik sīks un šņācoši smacīgs es jūtos
visu šo pērtiķu sejās un pakaušos skūtos.
Es vēlētos paslēpties siltumā, satīties segā,
nosapņot pasaules jaukākās vietas un sauļoties gaismiņu spēkā,
Aizmirst par pērtiķu pārošanos,
to aurošanu pretīgo, kārošanos,
karošanu baros un karāšanos bizē un matos manos,
pērtiķus neielaist krātiņā, kurā kā krāsām tie kakām pārkrāsos interjeru.

Bet patiesībā viss izrādās citādāk,
un tu esi ārā,
nu nāk
kopā ar tevi no smadzenēm kvēpainas pagales ārā
nelieli grauzēji, astoņkājaini kukaiņi, kūniņas, peļuki, žurkas
un tad no pagraba dibena iznāk sarūgušas ievārījuma burkas
un tad
uz auksta, cieta cementa
ar caurām zeķēm plakanās kedās
un smiltīs iespiestu pieri.
No trieciena paceļas pūkainu putekļu mākonis, priecīgs,
bet sarkanā masa, kas sildīja tevi no iekšpuses,
saltās zaptes burciņu lauskās, slīdot pa zemi, ielīst.
Ielien.
Dvēseles sliekas.
Kas rāpjas pa kaklu, kad līst.
Jo burciņas otrreiz vairs nesaplīst.

---

viņš ir elementālis
viņš nedalās
ne zeltā, ne vietās, ne medaļās
viņš ir atomārs
viņš ir marss, viņš ir karsts,
viņš ir HIV, bakas un SARS
viņš ir barotāks nekā resnu barjerlēcošu terjeru bars
apaļš un skaļš
mēļaini rožains uz ziediem
bet pamatā dzelkšņaini zaļš.
viņš ir vesels
un viņš ir vesels viens
un apaļā pasaules nulle, ar kuru viņš nedalās
kaut apaļas piecas, olimpiskajās medaļās
nekas
viņš ir pašpietiekams un nelielās
veselais viens pret apaļo nulli
viņš viennozīmīgi urbjas pret visu, kas sitas pret viņu tik neizsmeļami truli

---

viss, jāiet ārā
cerams pagūšu iziet, pirms atgriezīšos pie burtiem