gatavs
Cik reižu viss jau nav atrisinājies? Cik reižu es esmu bijis tajā punktā... Un katru reizi atliek jautāt - kas tad ir bijis risināms? Kāds ir bijis tas jautājums, kura atrisinājums ir nācis ar tādu atvieglojuma spēku?
Atrisinājumu nav, tik vien kā sekmīgi risināmu problēmu virknes. Un vecā, debilā mīlestība ar visu savu jaukumu un visām savām sāpēm.
Nav problēmas - nav cilvēka.
Un gribas iekraut pa seju katram augstprātīgam cilvēkam. Katram, kurš staigā ar āmurgalvas nemirstību. Ar tādu pašu āmurgalvu gribas paskaidrot pa seju - nekas nav mūžīgs un nevienam tu neesi vajadzīgs. Neviens tevi nepieraksta, bet tie, kas pieraksta, ar visiem saviem pierakstiem aizies ellē par visu to, ka viņiem pietiek laika pierakstīt tādus kā tu.
Kad plaukti nav sakārtoti pašmērķīgi, vien tik, cik darba gaitā iegājies instrumentus atlikt vietā, parādās telpas tvērums, un acis atbalstās pret redzamo objektu līnijām, toņiem, un pāri visam, par ko te var ņemties, iesmeldzas smagākas, siltākas lietas - tā kā tāda zeme zem kājām sarkani iesvilstas pasaules pamatmatērija un aizķer pēdas, ka nav kur dēties. Viss sakārtots, viss uzrakstīts, pateikts un izdarīts, bet tas it nemaz nav no svara, kad vienreiz tu esi no garāžas ārā un nezini, kas tevi lauž: saules stari vai gravitācija, melna kā bezcerīgā remontā pa eļļainu elli noķellētas rokas. Un nezini - vai roku var likt pie pieres, lai izvairītos no saules, vai tā tikai nenotaisīsies kā gatavais muļķis, kad spīd nevis saule, bet saliktās mašīnas negaidīti spožās spuldzes. Strādā! Negaidīji?