pašu laiks
Tomēr laiks ir piedodošs ar to, ka tas paliek aizvien lēzenāks. Pēc desmit gadiem pēc desmit gadiem nebūs tik tālu kā tagad pēc desmit gadiem. Iekšējo lietu proporcijas savā mērenībā vairs nepieprasīs tik lielas svārstības. Vējš un bezvējš, paisumi un bēgumi, naktis un dienas, vasaras, ziemas pašas radīs piedošanu. Jaunības maksimālisma mērauklas vairs nežņaugs augošu kaklu, augošās iespējās, kuras ik gadu vairs atstāj vien gredzenus un stabilitāti, ne jaunas kvalitātes lapas un jauna salduma augļus. Līdz mākoņi runās visu par debesīm un plūstamība piepildīs pati sevi. To mieru, kura ir pietrūcis, skrienot līdzi tiem zīdaiņa pirmajiem soļiem, ieviesīs atkārtošanās, samierināšanās, gatavais briedums. Un mēs iemantosim to, ko vēlējāmies, kļūstot par to, ko nespējām ieredzēt.