kkur ap meditēšanu
Reizēm noguruma brīžos, kad tā spriedze - būt savas pasaules centrā, vienīgajam stāvēt savu prožektoru gaismā, būt tam augstākajam kalnam un cietākajam dimantam - ieilgst līdz nepanesamībai un nepieciešama atpūta, gribas nostāties kā liela un spēcīga priekšā. Un, ja tu, cilvēks, neproti apstāties VISUMA (visa un jebkā) priekšā, tad ļoti viegli noticēt Fīreram, Dievam, Mātei, Karam, Valstij, Rasei, sāpēm un tamlīdzīgi. Iespējams, te savā slēptajā greizumā nosvilst frāze "If you don't stand for something, you will fall for anything".
I'll stand for FUCK YOU and I'll fall for FUCK YOU ONCE AGAIN. Vai patiešām divas vienīgās izvēles iespējas ir aprobežotība un idiotisms? Vai tas visu izsmeļ?
Bet varbūt tā. Varbūt no visas tās "stāvēšanas" rodas nogurums, kura dēļ gribas "krist". Un kontrasti - tas ir tikai veselīgi.

I want to fall standing for EVERYTHING.
NOTHING is for the weak, SOMETHING is for the stupid.
Un es nerunāju par sociālo funkciju. Darbs ir darbs un kompetence ir brīnišķīga lieta.
Bet kur likties, kad darbs beidzas, kad atskan svilpe un aiz tevis aizslēdz rūpnīcas durvis? Vai tiešām vienīgā vieta, kur patverties, paliek krogs?