Alkāni un to bērni
Man drausmīgi riebjas dzeroši vecāki. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc negribu bērnus.
Par ko gan liecina tas, ka cilvēks pastāvīgi ir kko salietojies? Ļoti iespējams - par to, ka cilvēks skaidrā saprāta realitātē ir pārlieku vājš. Pats par sevi tas - tāpat kā konstants pālis - ir OK. BET. Ar apziņu apveltītus pēcnācējus radīt meiko sensu tikai tad, ja tevis paša apziņa viņa vietā spētu izdzīvot, dzīvot un baudīt šo dzīvi. Tāpat kā ar ideju, ideoloģiju, politisko un citu sistēmu radīšanu - ja tu pats tam ietu ar līkumu, tad kakova hrena!?
Šķiet ļoti negodīgi (nepraktiski, pretrunīgi, konfliktējoši, apgrūtinoši) nostādīt to savu atvasi pozīcijā, kur viņam, nezinot neko par dzīves un cilvēka dabu, par sabiedrības shēmām, par visuma auksto neizsmeļamību, par seksu, mūziku un nepiepildītiem sapņiem, nākas vērot, kā universa centrālais tēls (dievs, totēms, balsts, iemiesotājs un nesējs) pastāv vājuma, nekonkrētības un izmisuma stāvoklī.
Ne tā, ka es nosodītu spēka trūkumu - kāršu komplekts ir ierobežots, un katram tiek izdalītas tieši šādas vai tādas kārtis, bet ne kādas citādas. Ir OK būt vājam, ir OK būt stipram. Bet tikai no tās pusfanātiskās (vai pat fanātiskās) spēka pozīcijas (lai cik tā arī būtu absurda un no "ignorance is bliss" sērijas) jaunas produkcijas (pamatā domāts - "garīgas") ražošana nerada pārāk daudz piesārņojuma, brāķu un trokšņa. Savukārt, ja cilvēks, kurš nespētu izturēt 18 gadus skaidrā, rada jaunus cilvēkus, šis projekts neizbēgami radīs virkni ciešanu, bez kurām mēs visi varētu mierīgi iztikt.
Radīšanai jānāk no spēka. No gribas. No mērķtiecības. Citādi tā nes proporcionāli pārāk daudz posta. Vājums rada bēgot, slēpjoties, aizsargājoties, izvairoties. Tas rada bioloģiskos ieročus, slepenpolicistus, kreku, popmūziku, trulus jokus, formālus attaisnojumus. Un visiem nākas to pārciest.
Protams, arī izvēle ir fiktīva lieta, un viss pats plūst savu gaitu - visi šie vārdi, vērtējumi, ierosinājumi. Arī izvēles. Kas zina, varbūt šī straumes daļa ievada nākamo, kurā kāds izdarīs izvēli radīt vai neradīt bērnus. Un, protams, ir un būs lērums tādu, kas pārtiek no šņabja, kamēr sīkie nes nodot pudeles. Žēl, bet neko darīt. Tā ir un tā jādzīvo. Ciešanas, galu galā, ir neizbēgamas. Un tomēr - nepatīkami.