O
Kādreiz likās, ka es visu saprotu. Visas lietas to iekšējā sarežģītībā bija izprotamas un secējamas kā eksotiskas žurkas.
Bet tad viss pēkšņi izrādās tik vienkāršs... vienkāršs un dzīvs. Un vairs gandrīz nekas īsti nav saprotams, jo par atsevišķiem orgāniem runāt tikpat kā nav jēgas - tās lietas ir dzīvas. Taču tam arī vairs īsti nav nozīmes, jo tās dzīves nav manas.
Un galu galā viss paliek tikai tik svarīgs, cik tas nonāk saskarsmē - saskarsmē ar mani un manā saskarsmē ar pasauli.
Viss ir relatīvs. Viss ir attiecības. Vēl jo vairāk - viss ir attiecību attiecības. Jā, kustas tie orgāni. Bet tas ir otršķirīgi un bezvērtīgi, ja nav skaidri saredzams pirmais, īstais un dzīvais.

Un nav jau tā īsti skaidri saredzams. Šitie visi, tie jau tikai vārdi, orgānu fotogrāfijas. Mazi ķeksīši un ķeburiņi uz noplēstas papīra lapas, kas neaizstāj to, uz ko skatoties, visu to rakstu.
Mazāk ir skaidrs. Bet skaidrs, ka mazāk. Un tas jau ir daudz. Tas ir vairāk, nekā tad, kad jau sen ir par daudz visa tā, kā dēļ ir par maz. Par maz sevis, par maz dzīvības, par maz realitātes.

Gribētos pateikt - velns zina kāpēc un kam - to, kā viss mainījies. Lai kāds zina, lai kāds saprot, lai es oficiāli būtu dzīvs. Lai īstenojas tā īstenības plakne, kur reāli cilvēki ir svarīgāki par shematiski izklātām smadzeņu, anatomijas un sociuma funkcijām.
Es varu rādīt uz to mello apli sava žurnāla pašreizējā dizainā, vai vnk uz to, ko es rakstu... bet ko gan tas maina? Te, no šīs tukšās, piebāztās istabas un vienmuļi šņācošā laptopa - drošien neko.