futilitarianism
Reāli jau mēs negribam neko citu, kā vien ticēt,
ticēt nesaprotami, ticēt līdz ārprātam,
ticēt līdz visas savas pasaules galam,
līdz paliek tikai sapnis.
paliek paliek paliek
tikai tikai
sapnis

Katrs skats no malas ir iznīcinošs,
katra doma no augšas ir bīstama,
katra atvēršanās ir nodevība,
katra padošanās ir izlaidība.

Un mēs ticam no visa spēka,
un tik un tā nepietiek,
un mēs ticam no visa spēka,
lai nepaliek pāri nekas no pasaules, kura mūs mēģina apzagt, vispār nekas.
Mēs esam "visu vai neko".
Mēs esam "melns vai balts". Nevis "un".
Mēs gribam pazust - kā sapnī, kā dziesmā, kā klēpī,
kā pienākumā, kā ģimenē, kā tikai savējiem saprotamā jokā.
Mēs alkstam iznīcības - lai pazustu viss, kas mūs padara cilvēciskus
nelaimīgus
lai nomirtu visas maņas
lai paliktu tikai un vienīgi tas, ko tu redzi prātā,
un lai viss būtu tieši tā, kā tu vēlies. Tu vēlies.
Un sapņo no visa spēka.
Bet tik un tā pamosties
nervu kamols kaula čaulā
gaļas blāķī, betona krātiņā,
smilšu bedrē, dziļi mežā,
riņķojot tukšumā - pa pusei tumsā,
pa pusei mirstošā gaismā.
Viens no bezgalības. Bezgalīgi mazs.
Un viss tavs spēks, no kura tu sapņo, kosmosa ugunskurā pat nenosprakšķ.