tl;dr neko
It kā nepietiktu ar to, ka ir citi cilvēki, kas jūtas un domā citādāk nekā es. Vēl ir sievietes. Kaut kas pilnīgi cits. Un ar to arī vēl nav gana. Vēl ir citi dzīvnieki - katra suga ar savām īpatnējajām fiškām. Un tad robotiskie kukaiņi, caurulīgie tārpi, šļūcīgās zivis, zaglīgie putni... Tad vēl figviņzin ko jūtošie augi un mikroorganismi, un vēl dahrenam sazin' kā. Un vēl nezināmās visuma teritorijas.
Bet tad te sēžu tāds viens es un jūtos hujova, ka saprašanās nav iespējama.
Un, ja būtu, tad tas būtu lielākais apziņas aplauziens.
"Kāpēc viss nevar... vienkārši... būt?" Un tad vēl ir arī tā.
Un ko tad tu beigās gribi? Ko?
"What do you want? Statement of purpose? Should I e-mail you? Should I put this on your action item list? You decide your own level of involvement!"
"I want to know certain things first!"
"You should forget about what you know! What you think you know..."
Un tu pasaki "Nu, labi! OK!" un iebliez autoavārijā. "Near-life experience!" Un tāpat tu no tā neko neiemācies. Kā dzied Tranzīts: "Ar varu neviens nav kļuvis mīļš." Un, protams, "bet varbūt nojausma, kas esi tu, kāpēc, un ko tu vispār dari šeit, pie velna, ak, Dievs!"
Un tad kā bērnībā, mēģinot nošauties ar rotaļu pistoli, ticot, ka pietiekami stipri ticot, tā izšaus. Un tu saki "no, the gun is in my hand". Un tas ir bullšits. "Good for you! Doesn't change a thing!" Varbūt problēma tajā, ka pistole nebija īsta in the first place, un filma sākās ar nepareizu jautājumu. "Last words to mark the occasion?" Taču tas nav punkts, kuru izraisīt, tas ir punkts, kurā attapties. "Near-life experience", tikai šoreiz apzināti izraisīta. Vingrināšanās jautājums. Vai tiešām vēl nav bijis gana? Un joprojām tu neesi gatavs netikt saprasts. "You're just a voice in my head!" "You're a voice in mine!" "I didn't create some loser to feel better about myself!" Tu pats esi radījis to, kā priekšā tu gribi atskaitīties. Gribi, lai tas tevi saprot. Un liec tajā vietā dažādus kukaiņus, kokus un pērtiķveidīgos, visādas būtnes, kas vismaz šķietami spēj tev atbildēt, un, atbildi tā arī nesagaidījis, dusmojies, dusmojies dusmojies. Jo vienmēr problēma esi tu pats. "Nav cilvēka - nav problēmas." Bet pašam šķiet arī vēl otrādi. "Nav problēmas - nav cilvēka."
Un ko nu? Varbūt visa sabiedrība, cilvēce, kultūra turas kopā tikai uz tavām ciešanām? Un varbūt tu gribi, lai "In the world I see, you're stalking elk through the damp canyon forests around the ruins of Rockefeller Center." Un tu gribi uzlaist to visu gaisā. Tukšas ēkas. Bez starpības - vai tur ir cilvēki, vai nav. Tukšas.
Varbūt vienīgais veids kā tikt sadzirdētam, ir Breivīks. Vienīgais veids kā tikt galēji nesadzirdētam. Veids, kā noskaidrot, ka esi pilnīgi viens - ar atsevišķu psihiatrijas stāvu.
Tamdēļ tu palaid Project Mayhem, tādēļ tu beigās iešauj sev rīklē... un kā vienmēr paliek tas nodevīgais jautājums: un kas tālāk? Vai pat divatā ar otru vērojot pasaules bojāeju, jūs sapratīsieties? Kopīga pieredze, kas labākajā gadījumā ļauj ienīst vienu un to pašu. Un kas tālāk? Dumpis pret dumpi?

Tā, sēž bara dzīvnieks viens pats un prāto. Labuma tikpat, cik paklusējot, tikai vieglāk izturēt rakstot. Vot tev māksla, vot tev psihoterapija, vot tev visas tās lietas, kas beigās tā arī neko nepasaka, toties laiks ir pagājis ātrāk un nāve pievirzās tuvāk. Un ko gan citu vēl vari gribēt, ja tevī vispār ir telpa izklaidei? Nāvi, vienīgi nāvi. Mūžīgu "vēl un vairs nekad".