dēnsin viz maself
Īstermiņā ielūkojoties pāris tādos, sauksim, "introvertos" [cibas] žurnālos un ilgtermiņā ievērojot cilvēku īpatnības, arī savas, uz brīdi tomēr baigi sagribas kļūt ekstravertam, nu, tipa - normālam, veselam, priecīgam, atvērtam... Bet tas viss drošien ir vnk ekstraverces kultūras mīts.
Protams, ir pusčetri naktī, uz 80% jau guļu, tāpēc atsakos atbildēt par saviem vārdiem (tas man tagad tāds ekstraverces izgājiens, teikt visādas tādas lietas) un varbūt šis dalījums (ekstraverts/intraverts) ir nepareizs utt., bet enīvei, ja viņš ir vai nu pareizs, vai ar kaut ko tikpat universāli aizstājams, tad man sāk likties, ka mana komanda izklausās pēc riktīgiem dauņiem un lohiem.
Protams, arī tas var būt pretinieku propagandas radīts tēls. Bet, nu, darbojas taču.
Un vispār - baigi hujova (tas man tagad arī tāds ekstroverts piegājiens: lamāties priekšā pakaļā... vai, nu, nekāda sakara), bļe, ka nav iespējas dzīvē kļūt par visu. A par jebko - tas jau sāk šķist pat neiespējamāk. Kas gan ir "kaut kas"? Viss ir viss, tur viss ir skaidrs, bet kaut kas - tas jau kādam jādefinē. Un tādā gadījumā "kaut kas" es esmu jau tagad un drīkstu vieglu sirdi šī zenīta spozmē nošauties. Vai arī iet gulēt. Tā pagaidām. Zobu pucixxx!!!


P.s.
ā, nu, jā, uzrakstīju, aizvēru, ieraudzīju - šitiem mūsu dauņiem ir tieksme drausmīgi daudz redzēt kkur iekšā, bet uz āru izlaist kkādas pāris rindas banālu tekstu, kuri mums pašiem to visu pavēsta, bet citiem izklausās pēc šita. Nu, tur, tipa: "visa dzīve slīd kā pirksts pār plīsušu stiklu" vai "domāju taurenis, izrādījās - tārps", nu, vai vēl kkas tur tāds random un "dziļš", tipa "gribu mīlēties ar neticami pievilcīgu skaistuli, kura visiem citiem izskatītos pretīga". Karoč, bļe, nošaujiet mūs visus, kāds!

Pps
un vēl mēs lietojam vārdu "sirds"


ppps
sūdīgo "dzeju" pieminēt? labāk nē. labāk paliekam pie tās "sirds".
un "asinīm", "asarām", "saulstariem", "rudens lapām" un tamlīdzīgas Made in China butaforijas.
gribēju vēl kko "svarīgu" pārkopēt no savas verbālās caurejas atveres, bet par laimi aizmirsu. varbūt kādu brīnišķīgu salīdzinājumu. bļe.
labi, rīt būs diena, rīt varēs piedzerties un censties neierakstīt publiskajā telpā kārtējo sūdu. tad arī smiesimies un sitīsim tamburīnus. jepaķ.


pppppppppps
un vispār, pieļauju filozofisku pozīciju, kura (respektējot emocionālo acīmredzamību) atzītu pašnaidu par ļoti labu un veselīgu lietu - atsevišķiem cilvēkiem. gan jau pat pilnīgs ūdensgalva, ja viņam ir kaut neliela spēja saprast un novērtēt proporcijas/adekvātumu/derīgumu, spētu aptvert, ka viņa dzīvības procesus vispareizāk būtu pārtraukt. jo ir tak tādi cilvēki, kurus pie frāzes "es sevi mīlu" pilnīgi likumsakarīgi, loģiski un, vienā no leņķiem - pat bezkaislīgi, gribas nosist.
vai varbūt ir vēls un esmu palicis vēl debilāks. off. pls, off!