pat cietumi ir neizbēgami
Gribētu izvēlēties ārā no šejienes, bet tie var būt tikai vārdi. Tie ir vārdi - gribēt izeju no telpas, kurai tādas nav. Tie ir vārdi - gribēt iemīlēties. Tie ir vārdi - gribēt būt par kaut ko citu. Fantastiskās Brīvības skices uz neizbēgamības cietuma kameras sienas.
Kas zina - varbūt gadās un notiek kaut kas, kas kā ar burvestību visus šos vārdus dzēsīs. Varbūt sapņu dārzu, kura nokaltušās ābeles balsta koloniādes, nomaina pāris smaržīgas, īstas un ēdamas dilles. Vai pat kaut kas, kas remdētu apetīti. Un nebūtu vajadzīgs sapņot, un nevajadzētu vairs vārdus, un nevajadzētu vairs gribēt un izvēlēties. Varbūt kosmosa ruletes mikroskopiskā bumbiņa iekrīt taisni man rokās. Vai varbūt no kosmosa rokām ruletē iekrītu es.