tur... labrīt, pasaulīt
Sit zvani, šauj krievi, klaudz karotes,
man ieroča nav un nav sievietes,
mazajā armijas virtuvē
man sagribas nomirt, bet redzu: jums - nē

Smiltīm griežoties zobos,
saku, ka pačurāt dodos,
un izeju mīnu laukā,
kaucošo stobru aukā.

Spīd zvaigznes, spindz lodes, spiedz dvēseles,
tās izšaujas gaisā, krīt mētelis,
uz kādu no visām trim pusēm
kāds sauc mani vārdā, bet klusē.

Izelpa - pati un viegli -
sairst kā sarkani diegi.
Simts gadus vairs neturos kājās,
tās saļimst un nogādā mājās.



***
Viņi nesaprata manu potenciālu un teica, ka es būšu kaut kas brīnišķīgs. Taču, ja viņi teiktu, ka būšu briesmonis, vai būtu par tādu kļuvis?