we've lost the cabin pressure
Viss ir relatīvs - katram sitienam savs pamats un atisitiens, katram atsitienam savs sitiens un pretisitiens. Doma par "ja es būtu tavā vietā" ir gaužām idiotiska jeb nesapratīga. Katru ēzeļa darbību nosaka burkāni un pātagas, pamudinājumi un draudi. Nekas nenotiek "tāpat vien", nav nekādu "absolūtu" motīvu, nekādu absolūtu "noteikumu" vai vadlīniju, izņemot reālos apstākļus, relatīvo stāvokli - tas ir vienīgais patiesi absolūtais lielums savā negrozāmībā un arbitraritātes trūkumā.

Iespējams spēcīgākais cilvēka motivators, kas dabā radies, ir savas nāves apziņa. Brīnišķīga pātaga, dzinulis. Tāpat - sāpes - visas dzīvības pamats. Sāpes liek izdzīvot, nāve - dzīvot. Bet tomēr mēs esam pamanījušies - šī snobiskā suga - pat šo mirstību, stiprāko motivatoru, pārvērst par arbitrāru, šķietami fiktīvu lielumu, kaut ko, ko var izmanīt. Mēs paņemam vienīgo absolūtu un iznīcinām, aizvietojot cieto relativitāti ar šķidriem stāstiņiem par "pēcnāvi", par "dvēseli/garu", par "mūžīgu identitāti". Un kas paliek pāri? Pāri paliek bezgalīga nekonkrētība, neierobežota mūžības telpa atlikt visu uz rītu, uz nākamo gadu, gadsimtu, dzīvi. Jo nāve taču attiecas tikai uz citiem! Vai pat neattiecas. Jo arī viņi "nokļūs debesīs" (nolādētā apziņas katapulta), "pārdzims" (it kā dzimšana vairs ko nozīmētu) vai "paliks mūsu atmiņās".
Visa šī prāta veiklības uzturētā mīkstčaulība, aklums, trulums - mēs dzīvojam fiktīviem absolūtiem, fiktīvām vērtībām, lietām, kuras vairs nevis raksturo mūs, bet tādām, ko cenšamies raksturot ar savu padošanos, pakļaušanos. "Dari to ģimenes vārdā!", "Nes tēvijai godu!", "Esi taču cilvēks!", "Tas nav stilīgi!". Visu - idejas vārdā! Neviena ideja nevar būt tik īsta kā esošā situācija, kā nāves un dzīvības fakts.
Kaut nu pietiktu modrības atcerēties, kas ir šis spiediens - starp dzimšanu un nāvi! Kaut nu šajā kambarī rastos pietiekams atmosfēras spiediens, lai varētu elpot, lai varētu atmosties no bezgaisa smakšanas, kur zeme ir atlaidusi gravitāciju, kur skābeklis aizpeld kosmosā, kur mēs "savienojamies ar kosmosu" līdzenā siltuma nāvē!
Bet tad pienāk tie brīži - nomirst vecāki, kāds tuvs draugs, varbūt tevi sāk vajāt par kādu "noziegumu" vai vismaz teorētiski tu esi pelnījis gūstu tēvijas labā - un tad šīs lietas rada spiedienu, situāciju, kontekstu: tādus apstākļus, kuros pēkšņi nav jāmeklē "patiesība", nav jāmeklē debesīs rakstīti, akmenī cirsti ("Še dus Latvijas aizstāvji, 1917") likumi, sakarības, kas raksturotu visu, neraksturojot neko. Spēle ir iespējama tikai tad, ja ir ko zaudēt, ja ir ko laimēt. Ne tā, ka viss jau nebūtu spēle, ne tā, ka allaž nebūtu ko iegūt vai laimēt. Spēle ir dzīvība, nelīdzena eksistences virsma ir kustības pamats. Taču viss šis miegs, ko sev radām patiesā ticības nihilismā - vēlmē sasniegt mūžību, sasniegt nemainību, stabilitāti, komfortu, mieru - tas nolaupa spēli, tas nolaupa dzīvību, atstājot bezgaisa telpā, kur aktīvās prāta daļas vēl cenšas ieelpot, kamēr viss pārējais atslābst vienaldzīgā bezjēgas "viedumā".

Un tad kāds tev šķietami saka: "I want you to hit me as hard as you can."