Par cilvēcisko stāvokli
Cilvēka daudžķautņainā un dabiski sašķeltā domāšana ļoti viegli spēj noticēt pilnīgām muļķībām, radot neierobežotu aplamību loku, kas var aptvert visu pasaules tvērumu.
Tā, piemēram, lūk, šajā GIF animācijā redzams apaļš kvadrāts: skatienam nepārtraukti slīdot no divdimensionālā kvadrāta centra uz tā malām, ir redzams, ka, griežoties pa 360°, kvadrāts tiešām ir apaļš. T.i., redzam tieši to pašu, ko, tāpat skatoties no riņķa centra. Vai trijstūra. Vai no žirafes kontūras centra.

Un galu galā, pat, ja kaut kā būtu iespējams izvairīties no resursu trūkuma (kkad jāmirst, kkas jāēd, kādreiz beidzot paliek neizturami garlaicīgi), domājams, ka pat potenciāli cilvēks nespētu nonākt līdz universāli konsekventai racionālai domai, kura reizē būtu funkcionāla. Galējā konsekvence, ja to vispār varētu uztvert nopietni, būtu iespējama tikai bezapziņas vai viena signāla (apziņas [pēdējā?] "pikseļa", "bita") situācijā, kas vairs nebūtu ne apziņa, ne īsta eksistence, jo tam būtu jābūt absolūtam, visu izsmeļošam ["atomāram"] stāvoklim. Nav nekāda pamata uzskatīt, ka jebkurā brīdī pagātnē, tagadnē vai nākotnē pasaule būtu šādā stāvoklī atradusies, jo, kā zināms, eksistence ir dabiski mainīga un neviendabīga. Ja šāds stāvoklis būtu iespējams, pārmaiņas nebūtu pat potenciāli iespējamas, jo nebūtu, kam tās izraisīt.
Respektīvi: prāts nekad nevar būt konsekvents un ir pēc savas dabas absurds.
Ko no tā secināt? Droši vien to, ka cilvēks pat potenciāli nevar būt "pabeigts" vai "patiess" un ka "patiesība" ir ļoti ierobežota valodiskā tvēruma ilūzija, kas nekādā veidā nevar attiekties uz pastāvošo, kustīgo eksistenci.
Ko atliek darīt "šīs domas gaismā"? Konstatēt savu absurdo, dabiski pretrunīgo cilvēka stāvokli un vai nu krist racionālas domāšanas neizbēgamajā izmisumā, vai arī funkcionāli manipulēt "sevi" un apstākļus tā, lai gūtu maksimālu baudu savā sašķeltībā. Tā dzīvošana gūst pilnīgu līdzsvara pārākumu pār cilvēcisko "izdzīvošanas" domu, kura pieprasa atrisinājumu un pabeigtību, un uzstāj uz to, ka "nāves/dzīvības problēma" ir neatrisināma līdz tādai pakāpei, ka no tās risināšanas jāatsakās jau definitīvā (teorētiskā, racionāli funkcionālā) līmenī.

tl;dr
dzīve ir absurda, nāve ir neizbēgama, jēga ir relatīva un "fiktīva" ("subjektīvi subjektīva", t.i., indivīds pēc savas dabas nav "indivīds" - cilvēks ir dalīta būtne ar pretrunīgiem mērķiem) un cilvēka "liktenis" ir vnk kulties līdz nāvei, apzinoties, ka "cēlums", "cienīgums", "slava" un, visa galā, "nemirstība" ir nepiepildāmas, absurdas un disfunkcionālas domas kategorijas.
carry on carrying on
dzīve ir cikls. apaļš kvadrāts.