Būs novembris.
Tā sajūta par vasaru, tās beigām un dzīvi tumšajā gada pusē līdzinās antīkās pasaules domai par miglaino pēcnāvi ēnu pasaulē. No tā veidojas laika sajūta. Tāda kā kilometru skaitīšana līdz šim milzīgajam krustojumam. Nāves gadījumā šī doma ir absurda un disfunkcionāla, kamēr, runājot par gadalaikiem, tai piemīt zināms adekvātums. Ja pēc nāves jādzīvo vairs nebūs (doh!), tad pēc vasaras dzīve turpināsies. Lietas notiks, putni kliegs, maxima strādās, internets būs. Visticamāk.
Lai vai kā, tā dzīvojamās nāves jeb pēcnāves ideja degradē un bojā šo laiku. Tā veido ilūziju par "laiku". Domājot par beigām, pēc kurām viss būs tikai sliktāk, nākas izjust realitāti nevis kā simptrocentīgu, autentisku un neizsmeļamu, bet gan kā šauru, nepieejamu deficītpreci, kura par katru cenu kaut kur jāizrauj, bet reizē bail un slinkums utt. utjp. Tāds kontrastīvā kaifa ķeršanas bulšits, kurš, nespējot saskarties ar īstenību, visu mēra pēc ietvara - tā vietā, lai redzētu to, kas ir priekšā, tas skatās pa labi un pa kreisi, tā vietā, lai padzertos, laiza glāzi. Jū nou. Redz lietas kvantitatīvi, formāli. "Vasara". Pēc tam - "rudens". Rudenī būs "auksti", un tad būs "ziema", kad "vispār nekas nenotiek". Nu, labi, daba ziemā nedaudz sastingst, trū dat. Bet dzīvība neapstājas.
Negribas, lai būtu žēl paejošā laika. Tas vien, ka apzinos "laiku" un tā "paiešanu", nozīmē, ka nedzīvoju esošajā, bet tādā kā aizsargreakcijas mehānikā cenšos izvairīties, abstrahēties, ibalzamamēties. Un šajā sakarā varētu teikt, ka miršana ir dzīvība par exellence. Šīs cilvēciskās drošības kategorijas, kas dāvājušas mums laptopus un kaimiņiem - perforatorus -, ir nolaupījušas drošības sajūtu mainīgumā. Līdz pat tam, ka gribas izdarīt pašnāvību, lai tikai "nebūtu jāmirst".