zīmuļi aklajiem
Par spīti visam nepāriet nepārejamības sajūta - sajūta, ka būs kāda cita, vai varbūt šī - bet mūžīga - dzīve. Tādā nozīmē, ka darīt visu pirmo un pēdējo reizi, neapsverot kādas šķietami mūžīgas sekas, kādas šķietami nosodāmas kļūdas, kādas šķietami svētas vērtības.
Pat tās nedaudzās lietas, ko tomēr gribētos paņemt, iznāk atlikt uz Kosmosu G-32k04-r12.
Vai varbūt negribas - tikai šķiet, ka gribas? Iekāroti tēli tomēr nav patiesas jūtas. Iekārot jūtas ir jo absurdāk: šāda iekāre tēlus tver kā primārus. Liekulības dvīņu māsīca no Taizemes. Šķībacainā muļķe.

Taču vairāk par visu tajās beigu beigās viss tik un tā paliek neizbēgami "pareizs", precīzi nenovēršams, neapšaubāmi perfekts: šķībs, netīrs, smirdīgs, grūts un sarežģīts. Viss skaistais: neglītā rāmī. Viss saldais: skābā karotē. Viss dziļais: kontinentālā līdzenumā.
Tā gribētos, lai kreisā puse atspoguļo labo. Gribētos ticēt, ka dzīves simetrija ir tik gluda un Apple logo cienīga kā Iņ/Jaņ. Mums paliek par daudz, kad ir zeme, ir ūdens, ir gaiss, uguns, ēteris, propāns, alumīnijs, botokss, tosols, piķis, čerņa, sučkas, čurkas, meņkas, strelkas, kastas, maskas, nastas, alkas, svalkas, menti un migalkas. Daudaudaudz da daudz daudz par daudz. Jo kosmosam, kuram ir redzams kāds diskrēts sākums, līdzsvara punkts ir meklējums ārpus aptveramā universa. Viss ir loģisks, bet šīs pasaules svaru kausi karājas katrs savā apvāršņa pusē. Un neviens nezina, cik to ir. Lai cik ļoti viens viss arī nebūtu, ar nepārtrauktu līniju var uzzīmēt visu no punkta līdz pašportretam. Un mēs esam kaut kur pa vidu, zīmuļa pēdējā punktā ar cerību, ka zīmējums atrisināsies. Viss turpina savu gaitu, līnija skrien, pašportrets top, bet tu sēdi zīmuļa tagadnes punktā un mini, vai nevajadzētu uzzīmēt to, ko esmu redzējis līdzās šai divdimensiju plaknē. Trešā dimensija kā laiks piedāvā daudz vairāk, nekā var iztēloties. Bet iztēle ietiepjas gribēt, lai tas, kurš izvēlētos, paliktu kaunā, zinādams savu vietu un nelekdams pāri savai pakaļai.
Kā zināms, tas, kurš vēlas, un tas, kurš izvēlas, savā starpā nav pazīstami.
Dvēseles aukstais karš ar brīvas uguns izvirdumiem pirms izlīguma mīlēšanās pašai ar sevi. Fiktīva spriedze, fiktīva mīlestība - tik pilnīgi patiesas savā lokālajā izpausmē. Visi dabas elementi nepielūdzami cīnās pretī stikla krātera sterilitātei. Brūcēs sasūcas jūra un sāļi ieberžas smilts. Saule dedzina kritienu nobrāzto ādu. Kā krastā izmestas zivis mēs gaidām uz atpestīšanu, pa laikam sapņainā cerībā palecoties, lai atsistos jaunām un tikpat bezjēdzīgi neizbēgamām sāpēm.

Pēc beigām tu atceries divas lietas:
nāve ir brīvība
un
nāve ir dzīvība
un
viss atkal un atkal ir viens pēc mēģinājuma palikt kaut kādā divatā - divatā, kurā kļūt par vienu. nāve/dzīvība/brīvība der - tikai mazās devās. cilvēka prāta dzīves liktenis: izdzist gludā un konstruktīvā veidā, apejot dzīvību/brīvību/nāvi. no kaimiņiem padzirdējis, ka viss ir viens, prāts nolād patiesību un pārgremo jaunā veidā, veidā, kas noliedz visu. vai tolaik, kad prāts vēl bija tikai kalps, tā saimnieks maz varētu iedomāties, ka sekos šāds apvērsums? un vai prāts maz nojauš, kas nākotnē sagaida to?