mmmaisss
Es jūtos kā smilšu maiss dziļā un tumšā ūdenī. Nezinu, vai slīdu lejup, vai jau atpūšos smiltīs. Viss, kas manu masu padara nosaucamu, ir tas neglītais, slapjais maiss. Ticis dikti nevietā - ko gan maisam vajag ūdenī? Un kāpēc gan smiltīm vajadzīgs maiss?
Lai neizklīstu!
Bet to jau nesaka smiltis. To saka maiss.
Blīvā pagaidu ieslodzījumā smilšu graudi, plecu pie pleca saspiesti, murmina, sarunājas. Apspriež dažādas lietas. Tie, kas tuvāk pie audekla sienām, čukstas par izlaušanos. Revolūcija! viņi saka. Kas tas tāds, mietpilsoniskākās smilšu aprindas maisa centrā atsakās to visu mēģināt saprast. Runā, ka pašā centrā vispār vēl esot sauss.
Mitrums sūcas aizvien dziļāk. Sabiedrību postošās brīvības idejas izplatās kā tāda sērga, kā nelāgs un pilošs mēris. Bet te tam nav pat, kur nopilēt. Katra slimības lāse tiek nodota tālāk. Un ūdens apņemtos akmenskripatu sīkaļas pāršalc Arhimēda spēka vieglums. Pasaule it kā paņem aiz pleciem, telpa kā cīņu brālis saķer aiz vidukļa un ceļ uz augšu. Kājas var atlaist un var griezties kā bezsvara stāvoklī, no zemes atsperoties vienalga ar ko - kad esi tik viegls, locekļu funkcijas kļūst arbitrāras.
Bet sausie un liktens pārbiedētie smilšu graudi mana mirkstošā maisa centrā ceļ paniku, organizē policiju, armiju, dzirdēts par Jaunā Maisa sazvērestību - tie veidošot jaunu maisu, bet tikai paši ap sevi, maisu maisa centrā. Hipermaisu.
Citi saka, tie slapjie, ka maiss jau irstot pa vīlēm. Tas pārsprāgšot no ūdens spiediena, un no tā spiediena, ko mēs no iekšpuses radot. Mana masa ir izlīdzinājusies, un nav saprotams smagums - vai tas ir ārā vai iekšā? Vienīgais, kas izjūtams kā smagums, ir pats maiss - robeža starp gribēšanu un varēšanu.
Es elpoju ūdeni, ar seju ieberzies audumā. Es panikā elsoju, rīdams karstu un sausu gaisu smacīgā pasaules centrā. Es esmu pa labi un es esmu pa kreisi, es esmu augšā un es esmu apakšā. Es esmu slapjš un sauss, es esmu priecīgs un izmisis, es esmu perifērija un es esmu centrs. Es esmu ūdenī nogrimis maiss. Un nezinu, vai vēl tikai krītu, vai guļu jau smiltīs un nekas vairs nemainīsies. Vai arī saplīsīs maiss un visu, kas cenšas doties, izšaus liktens bezpersoniskā straume.
Es gribu apskauties, un rokas sapinas sienās. Vēsas dziļūdens brīzes nestam apriņķot planētu vai redzēt, kā tā šķidri riņķo ap mani - vai gan nebūtu brīnišķīgs tāds mūžības tūrisms īsā un nāvei nolemtā dzīvē?
Aizcērtas elpa. Aug spiediens. Mēs slīkstam. Mēs plīstam.