murgs
Segas sagūstīts cīnies ar svīstošiem murgiem
tik īstiem un patiesiem, ka viss, kas nav murgs, ir tikai tāla un anonīma gaisma pakauša tuneļa galā.
Pēc astotā mēneša komā neko citu vairs spēka nav gribēt,
kā tikai iemīlēties tai gaismā, īsti nezinot, kas tas tāds ir, kurp tas ved un kā dzīvo.
Murga apstākļos, zem segas, vienmēr ir ticēts, ka nāve ir pretējais dzīvībai,
ka murgs ir dzīvība, sega ir tumsa un gaisma aiz tās ir nāve.
Bet kas tad ir "mīlestība", kas dzirdēta svešās atmiņās vai varbūt pat realitātēs?
Kas tad ir mīlestība, ja ne nāves un dzīvības nedalāmība, vienība?
Kas tad ir nomods, ja ne sāpju un baudu ritms sirds dzinējā?
Un sega - vai tad es pats zem tās neesmu paslēpies, ar seju urbdamies spilvendrānā, lai dzīvību izsvīstu kā lipīgu kaiti?
Mosties vai nepamosties?
Vai jautāt vēl vairāk par to gaismu? Kurš gan zem segas to pazīst? Kurš gan var atbildēt? Ko gan dod jautājumi vietā, kas tapusi neatbildot?
Nogaidīt, izdzist ir drošāk, nekā nomirt. Tik nodevīgi, ar tādu kā kaitniecīgi godīgu prieku paklusām lūdzies, lai nāve nāk tuvāk, lai gaisma pieņemas spēkā, lai kaut kas šeit saiet greizi un vairs nav iespēju nogaidīt - lai būtu jāmetas Nāvē, Gaismā, Dzīvībā, kas ir tas lielākais noziegums pašam pret salauztu sevi, murgojošu.

Sapnī, īsi pirms šķietami neizbēgama nomoda jūti - viss esošais ir tavi meli. Tavi bezgala patiesie meli. Bet tad - pirmoreiz atvērtās acis, pirmoreiz dziedošie putni aiz loga, pirmoreiz noņemtā, piesvīdusī sega. Pirmoreiz nedalīta, netiesājama un nedalīta - realitāte, piedošana, atvieglota nopūta.

Ja nezinātu, ka guļu, jautātu - un ko tālāk?