spoguļi
Citos cilvēkos redzam vien to, kas ir mūsos, un pret tiem izturamies kā pret šīm savām daļām. Bet, ja kādu negribam vai nevaram saprast, mēs to ienīstam vai nicinām. Pareizāk sakot, ienīstam vai nicinām, jo negribam vai nevaram saprast.
[p.s. Ak, mans mizantropiskā akluma brīdis - vēl jau ir apbrīns, kas arī ir nesaprašana, tikai ar gribēšanu saprast, kam var sekot vilšanās vai naids (jau atkal jāatzīst, ka ignorance is bliss)]


Kā vienmēr - banāli. Un, kā vienmēr, banāli, jo sistemātiski atsakāmies saprast vienkāršo.

Un, kā vienmēr, var jautāt - miers, kur visi sadodas rokās, vispār dabā ir iespējams.

P. S.
Tāpat psihotropās vielas aktivizē tikai to, kas tevī jau ir. Tā, ka to visu ir vērts apgūt un iepazīt.
Bet tik un tā - otrs cilvēks nevar glābt no sevis, tāpat arī prāta stāvokļi nevar glābt no sāpēm. Ja nu vienīgi no akūtām. Bet varbūt, uzskatot dzīvi par gaužām īsu laika nogriezni, hroniskās sāpes var pieņemt par akūtām un ļauties glābties un iekrist apbrīnā/mīlestībā, no abiem galiem reizē cenšoties noticēt kādām pilnīgām blēņām par atrisinājumu?
Bet sacensības priekšgalā joprojām turas veiklā un nepārspēti vienkāršā pašnāvība. Viss cits ved tikai pie sevis, pat pats neved nekur, milzīgā visuma vadīts. Bet arī eksistence piedāvā tikai tādus risinājumus, kas tāpat ir rodami tikai sevī pašā, tā dodot tikai divus praktiskus risinājumus: doties sevī vai, ja tas nav iespējams, pamest universu, iziet no šī spoguļa redzamības zonas, tā pārstājot eksistēt. Jo mēs katrs esam tikai attēls sev pašam. Tas, kas to sākotnēji veido, nevienā veidā nav mūsu varā.