mehānika
Apņēmība un izlēmība ir racionalizācija, lai stiprinātu savu ticību "brīvai gribai". It kā lēmums būtu nācis pirms notikuma, nevis pēc tā rašanās. Patiesībā spēja nolemt, spēja pastāvēt uz kaut ko vienu ir viegla padošanās, sekls un vājš raksturs, t.i., padošanās pirmajam stiprākajam stimulam. Cilvēkam parādās izvēle, un kāda neapzināto vēlmju daļa tūdaļ bez pretošanās salīst vienā svaru kausā, izvēles iespējā, un cilvēks sev saka: "Es nolēmu, mana pārliecība ir stipra, mana apņēmība - negrozāma!" Ja šis cilvēks būtu godīgs, viņš atzītu: "Manas izvēles vienkārši izdara pašas sevi! Man negribējās, bet pēkšņi - gribas! Tik tuvredzīgs, tik vienveidīgs, tik neapgaismots un neizglītots, tik vienpusēji lemtspējīgs!"
Un, tā kā personības un pašvērtības ideja pie mums ir tik dārga, šādi mēs attaisnojamies, šādi mēs saucam par labu īpašību to, kas ir aprobežotība un aizspriedumainība.
Plašu un redzošu prātu raksturo distancētība, vērošana, izsvēršana, pacietība, vispusība, šaubas, konservatīvisms un miermīlība (un miera nodrošināšana kaut vai ar varu). Un, kas ir svētība prātam, ir lāsts dzīves priekam, jo prieks, kādu to pazīstam atsevišķu no baudas idejas, ir cilvēcīga parādība, kas jūsmo vai nu par pašvērtību, dēļ tās vai uz tās rēķina. Bez pašapziņas/pašvērtības priekam nav nekādas lomas - tas ir sabiedrisks instrumetns; bez idejas par "sevi" kā ārpus cēlonībām pastāvošu cilvēki un pasaule var interesēt tikai vispragmatiskākajā nozīmē: lai apmierinātu aprēķināmas vajadzības. "Dzīvnieciski". Un šīs vajadzības arī kļūst nesabiedriskas, jo vairs nav būtiski apmierināt savu viena vai cita iemesla dēļ nefunkcionējošo pašapziņu.
Un tā tālāk, bet - tā sevis apziņa pastāv. Un līdz ar to meli par to, ka "es" esmu, atsevišķs, izlēmīgs "es". Viss būtu labi, ja vien šī "es" ceļā nestāvētu liels un nepārvietojams kalns, kas smagst no sapratnes par lietu neizbēgamību, saistību un neierobežotību. Viss notiek pats. Tu tur neesi vajadzīgs. Ja tu eksistētu, tad nepieciešamā kārtā būtu vajadzīgs, jo eksistē tikai vajadzīgas lietas. Bet tas, kas ir vajadzīgs mums, ir priekšstats, ka mēs katrs atsevišķi esam vislabākie, visforšākie, visīpašākie, un tieši šis priekštats esi tu. Tas tu, kurš spriež, cik šie vārdi ir muļķīgi, nevajadzīgi patosīgi, pretīgi fanātiski vai gļēvi nihilistiski. Tas tu, kurš jūtas par sevi - kaut kā. Tas tu, kuram liekas, ka tas ir izvēlējies visu to, kas tu esi un kas tev ir, un ko tu dari, un kāpēc tev viss ir tieši tā. Šī fiktīvo banknošu verbālā masa, kas pusi savu resursu iegulda fiktīvās loterejas biļetēs ar cerību uzturēt savu dzīvesstilu uz neparedzamu notikumu rēķina, cerot, ka pasaule tevi slidinās taisni pa turieni, kur tu sev varēsi iestāstīt, ka esi brīnišķīgs un ka esi patiesa personība. Uzpūtīga, neeksistējoša būtne. Bet šī būtne ir tikai un vienīgi stāsts. Tikai un vienīgi fikcija, ar realitāti nesaistīta. Stāsts, kurā sekas padarītas par cēloņiem, radot maģijas ilūziju (jeb vienkārši - maģiju), ka pasaulei piemīt kāds pārdabisks spēks, kas ir "personība". Smadzeņu ķīmija sakrita tā, ka tu gribēji studēt fiziku, un, tā kā neko daudz vairāk tu nezināji, tu paliki pie šīs izvēles, līdz visas tavu potenciālu un veidojošo apstākļu kārtis sakrita tā, ka tu vinnēji diplomu. Un tu lepojies, ka tu to izcīnīji, ka tu to izvēlējies, ka tu to izdarīji. Bet tu biji tikai marionete. Tikai zobrats. Labi, varbūt ne "tikai", bet tāpat - zobrats. Universs nevarētu pastāvēt nekā citādi - ja tev būtu bijusi kaut mazākā izvēles iespēja nedarīt to, ko tu izdarīji, pasaule apstātos, uzklemmējoties uz tava ļodzīgā zobrata. Bet mēs beigās darām tikai un vienīgi neizbēgamo, tikai un vienīgi nepieciešamo. Un, jo mazāk tu esi spējīgs to saprast, jo "izlēmīgāks" tu esi. Protams, ja uzturi hipnozes stāvoklī uzburto ilūziju, maģisko triku ar nosaukumu "es".
Viss vnk notiek. Un nevienam tur nav ar ko lepoties.


p.s.
un lai arī kreisā roka savā ziņā ir pārāka par labo, kaut arī maģija ir "pārdabiski spēcīga" lieta, arī tā ir jālaimē loterejā, un tad tās loterejas biļetes jāpērk un jāpērk, līdz izdosies. Protams, tas atkarīgs arī no apkārtējās sabiedrības, no tā, cik viegli tev izdodas to piemuļķot un iegalvot, ka tu kaut kas esi. Dažos rajonos laimesta iespēja tuvojas 100 procentiem. Un no turienes tad var apgalvot, ka "vajag tikai gribēt" un "saņemties" un "noticēt sev" un "sekot savai sirdij" utt. Viedoklis tik sekls, cik viegla iespēja tādu iegūt.
Bet pat pie labākās maģijas metodikas tu zaudē, ja pats savai maģijai tici - jo tad tu vairs neesi meistars. Un tad tā vairs nav kreisā roka, tad tā vairs nav melnā maģija. Tad jau atkal tikpat labi kā būt piekrāptam, lai agri vai vēlu to uzzinātu.
Tā, ka faktiski pāri melnajai maģijai stāv dabiskā - tā, kura nav dalāma, atšķirībā no cilvēka, un aptverta pavēl pakļauties sev pāri pašam. Un pie tādas transcendentas vilkmes turēšanās pie labās un kreisās puses var saraut pa gabaliem. Tikmēr padošanās atbrīvo, padara atkal par zīdaini, līdz tas nu jau prasmīgi strauji pieaug un nokļūst tās pašas izvēles priekšā. Tad nu jāiemanās padoties jau katrā bērnībā, samazinot dzīves ilgumu līdz tagadnes brīdim, pastāvīgi pārdzimstot. Un tad vairs nav starpības - tīši tas notiek vai nē -, jo tas gan liekas, gan ir, gan pierāda sevi kā labāko variantu. Tādu, kas dara gan to kas ir, gan to, kas izskatās neizbēgams, gan norobežojas no tiem, kuri to negribēs atzīt. Kad no šīs piedzīvojošās prāta vienības tiek atmiekšķēts "es" un "man". Un labsajūta pieaug tik stipri, ka paliek bīstami racionalizēt un paziņot, ka tas esmu "es", tik tīrs, gaišs un spožs. Tik spīdošs. Un tur tas sansāras mēbiusa loks noslēdzas, lai sāktu atkal no otras puses, turpinot no iepriekšējās nāves.
Es gribu izvēlēties,
tas to neatbalsta,
man tas nepatīk,
tas to ignorē,
es to noliedzu,
tas uzstāj,
es salūztu,
tas notiek,
es slavē sevi
tas rāda, ka es ir nonsenss,
es distrofējas,
tas nemainās.
Vai es mirst?
Vai tas var to nogalināt, nenogalinot pats sevi?
Vai gan es nav vajadzīgs? Tāpēc tas pastāv.
Bet varbūt es ir tikai etaps. Varbūt ir dzīvots tik daudz, ka laiks kaut kam jaunam.
Varbūt var pavisam citādāk.
Laiks rādīs. Tas atklāsies.


P. P. S.
Tāpat var, piemēram, palikt par riktīgu pimpi, uztorot ticību, ka no citiem plūstošās bailes ir cieņa par to, ka tu esi tik foršs. First rule of Project Mayhem is, you don't ask questions, sir!
Tyler, why do we need bunk beds in our basement?
You're too fucking BLOND!
Vai var arī ticēt, ka tu esi nožēlojams sūds, kaut gan patiesībā tavas brīnišķīgās daļas cīnās viena pret otru, atņemot spēku un atstājot tikai nogurumu, kurš "es" kategorijās tiek interpretēts kā "es" vājums jeb nožēlojamība.
Utt.

Bet kādreiz tā cīņa varētu beigties. Un tad no pazemes izplauks visas tās lietas, kas šķita mirušas, pagrabā atradīsies visas tās mantas, kuru tik ļoti ir pietrūcis. Ja pienāks tā diena. Visi iesaldētie konti nāks vaļā, un pūcēm uzziedēs astes!

P. P. P. S.
Kāda metastrūktūra spēj organiski un pilnībā integrēt individualitāti ar tās ilūzijām un faktisko cēloņsakarību pasauli? Pārcilvēks? Necilvēks? Vai varbūt cilvēks? Vai, kā pagaidām nepaīkami liekas: nekā.
Ja vien integritāte kā tāda nav iluzora prasība, jo, uzticoties personības nesējam, "eksistencei", top skaidrs, ka tā sevī spēj panest arī to telpu starp sašķelta indivīda daļām, gluži kā ūdens var nest salauztas laivas gabalus. Vai varbūt - sasieta plosta.
Bet kā tad tiktu formulēta identitāte? Identificēties ar ko? Tikai ar visu vai tikai ar kaut ko? Vai maz var identificēties ar vairākām lietām vienlaikus, neizraisot teritoriālos konfliktus starp tām (par interešu konfliktiem nemaz nerunājot)?
Vai varbūt tas viss ir tikai emocionāla cīņa, kurai esmu piemeklējis šaha pata dīkstāves parauga neatrisinājumu? Varbūt zem zemes šis raksts saslēdzas kādā daudz prozaiskākā un universālākā.
Bet varbūt tas viss ir taisnība, vnk ir iespēja iegūt "risinājumu", bet nevis racionālu (problēmām, kuras izklāju teksta virspusē), bet gan emocionālu, kas nozīmētu strādāt nevis, lai iegūtu kādu universālu, pabeigtu patiesību, bet tā, lai iegūtu emocionālu komfotu, kurš, ļoti ticams, atrodas kā reize ar muguru pret augstāk jautāto. Un atkal rodas jautājums: kas prāta cienīgāk? Vai ciest šos jautājumus, kurus raida reflektēts liktenis, vai padoties, aizmigt un redzēt sapņus (kļūt izlēmīgam un skaidram)? Cik daudz šinī jautājumā tiek pieprasīts lēmums, tik daudz uzvarēs sapnis. Bet, ja uzvar ciešanas, var palikt šaipus jautājumam un tā arī neīstenot to, kas, patiess būdams, allaž ir labi darbojies arī pirms reflektētspējas.