trū, trū.
cepiens jau vairāk, kā vienmēr, par sevi - tā uztveres prizma sakropļo priekšstatu par pasauli. un tomēr nedomāju, ka tā būtu tikai mana personīgā problēma, ka izjūtu zināmu "normalitātes spiedienu" un par spīti tik daudzkam pretējam savā paša domāšanā daļēji vēlos kļūt "normāls", lai kas tas arī būtu. Tajā pašā laikā apzinos, ka šāda tiekšanās pēc identitātes drošības ir zombija gājiens un faktiski ir vērsts pret dzīvību.
No tā visa tad arī tāda traka spriedze, jo neuzturu vienu konstantu virizienu, bet, cenšoties saglabāt savu mentālo neatkarību, ietekmējos no visām pusēm.
Vot.