kā tukšumu krāsās ieslodzīja
Visas šīs lietas, priekšmeti, artefakti, tie visi ir instrumentāli kādai jēgai un cerībai. Kā brūkošas klintis visi šie jēgas nesējtrauki iztukšojas pār mani un apsūdz savā pārākumā: grāmatas, cukurtrauki, balkoni, karotītes, egles, miskastes, grāvji, šūpoles, skatlogi, asfalts, riepas... viss auro no visa savas jēgas spēka, apsūdzot tukšumā, apsūdzot tajā, ka vienīgais neiederies, kad viss cits ir ierakstīts zvaigznēs, akmenī cirsts, viss ir mūžīgs un neiznīcināmi bezgalīgs savā pabeigtībā un viennozīmībā. Tikai es pats zem tā visa aprakts, kā pātagu sitienus nesot uz pleciem zvaigžņoto debesu jumu.
Vai es kādreiz esmu atpūties? Vai kaut kas manās rokās ir piedzīvojis savas jēgas piepildījumu, vai tajā - es savējo? Cik daudz vairāk telpas ir palicis visam šim nogurumam?