home
Lasot par to Vanšu tilta lecēju un citām pašnāvībām, var novērot to tendenci [ironiskā kārtā - ciniski] moralizēt, ka citi nav to cilvēku "apturējuši". Bet, piemēram, man kā lasītājam un līdzcilvēkam šķiet - ar kādām tiesībām es drīkstu to cilvēku traucēt? Šķiet, lieki ir ļaut cilvēkam mocīties. Manuprāt, būtu jānorīko policijas/arminjnieku specbrigāde, kas, parādoties stabilām pašnāvnieciskām tendencēm, tūlīt likvidē "pārkāpēju" ar snaipera šāvienu galvā - viss humāni, bez mokām un lakoniski. Prīmā.

Tā sajūta par nāvi un pašnāvību, es, brokastis virtuvē meklējot, konstatēju, ir tā pati, ko pieredzēju nu jau gandrīz pirms 10 gadiem, ar stopiem ceļojot Francijā. Jau mēnesi prom no mājām, katru dienu nokļūstot sev nesaprotamās un nevajadzīgās vietās, pārlaižot mokošas naktis svešās kāpņu telpās vai dzelkšņainos krūmos, ciešot no karstuma, slāpēm, izsalkuma, noguruma, ar nejēdzīgi smagu somu uz muguras, svešā pasaulē ar svešiem cilvēkiem, un stiprākā doma ir: es gribu mājās!
Braukt mājās. Iet mājās. Tā pati sajūta, kas par pašnāvību. Atgriezties, pārtraukt šo paša uzturēto, nejēdzīgo sevis mocīšanu. Un tā mani katru dienu uzrunāja doma: varbūt šodien griezties riņķī un braukt mājās - kādēļ gan sevi tā mocīt? Un tad es vienojos - nē! Vēl noteikti kaut kas ir jāsaprot, vēl noteikti kaut kas ir jāpiedzīvo vai tml., kaut kas, kas atsvērs visas šīs mokas. Bet nekā tāda nebija. Un nav. Es toreiz sarunāju ar sevi - vēl nedēļu. Un tad pēc nedēļas "padevos" un braucu mājās. Bet, ja cilvēks ar sevi ir vienojies vai nu "vēl gadu" vai "mēnesi" vai varbūt "viss, es redzu, ka te nekā nebūs", un, pārstājot māžoties, izpilda to saldo un pēdējo mīlestības pilno kustību pretī mājām, pretī mieram, pametot cīņu, uz kuru tu neesi ne aicināts, ne pašam no tās tev kāds ieguvums. Pat sakrāt un nopelnīt šeit neko nevar, jo kādreiz būs jābrauc mājās.
Tad kas vainas ir doties mājās vai nāvē? Tik vien kā tas, ka vēl kādu laiku būs jāpacieš mājupceļš, kas parasti arī ir mokošs, kaut arī visai pārējai dzīvei netipiski mērķtiecīgs un patiesi gribams. Bet šo ceļu var saīsināt. Ja mēs kā sabiedrība noorganizētu pāris snaiperus un mentu busiņu, ar ko viņus vadāt, mēs varētu kļūt par humānāko valsti pasaulē. Ļaut elektroniski vai pasta nodaļā iesniegt pasūtījumu Doties Mājās, un kādā tev nezināmā, bet policijai brīvākā brīdī tu pēkšņi jau esi - pēkšņi vairs neesi.