Ņēmu un nostījos 1408.
Gribēju kko baigi rakstīt, bet, vot, ķinis laikam tik urķējošs, ka šobrīd nav iekšā. Lai vai kā - gaidīju average sci-fi mindfuck, bet izrādījās diezgan kruta filma par to, kā mēs katrs sevī ejam sviestā, kā tur visa tā emociju pasaule fako ap visu dienasgaismu.
Labi, bet, ja reiz es te aizņemu digitālo telpu par to visu runāt, tad vismaz vienā teikumā kādu vērtīgu atziņu, ko var gūt, šito noskatoties:
Tas šits, ar ko negribas dīlot, tas šits, kas dzīvo zem paklāja, spiežot pie griestiem, tas šits, kas kādreiz ir bijis kaut kas labs un vērtīgs, bet tad nomirstot sācis pūt un smirdēt kaut kur pakausī, toksiskajā prāta izgāztuvē, viss tas šits tur ir; un dažreiz vairs nav izvēles nestāties tam pretī, un reizēm - tas uzvar. Bet tas būtiskākais - dzīvība no iekšpuses nav racionāla. Racionāla ir tikai nedzīvā daba, instrumenti, dzīves mediji, telpas, dekorācijas. Un to visu nedzīvo mēs redzam domās un prātos, bet rokas, uz kurām tas viss, kā lupatu lelles uzsprausts, ir tik cieši mūsos, ka to nevar redzēt un izrēķināt. Un nākas akceptēt to, ka mēs visi esam potenciāli traki, potenciāli mīloši, potenciāli slepkavnieciski un absolūti potenciāli miruši. Un dzīve tad nu tāda muļļāšanās uz sliekšņa, kam negribas sperties pāri, jo par to var nākties maksāt ar visu. Bet iziet ārā - par spīti visiem wise-ass ēshōliem, kuri gruzī pozitīvo domāšanu un stāsta par to, kā vajag saņemties, pašam izkalt savu laimi - tālāk jau viss ir lotereja. Kam paveicas, kam ne. Bumbiņa krīt neatkarīgi no likmes. Un ruletē kārtis neizskaitīsi. Karoč, pizģec. Tā, vot, ja.