tas cepiens
Sīkumi un minstināšanās. Visa cilvēku padarīšana ir viena liela viduvējība.
Izcila pārliecība vai tikpat vērā ņemama spēja atpūsties - kas pats par sevi ir smags darbs, jo jāatpūšas vienmēr ir no kaut kā - dažiem piešķir uzticības kredītu neskaitītes viduvējiem. Neskaitīties cilvēkiem. Tobiš, neskaitīties. Tipo tā kā cipari un kārtība uz viņiem nahren neattiektos. Jo gluži kā aksiomas un visādi ēnās pīpējošie iepriekšpieņēmumi viņi šķiet neizbēgami, stihiski. Tādi, kā no ceļu augstuma filmēts pusotrmetrīgs Prinss/Simbols/bezvārdis jānis.
Tad kad jāmētā no berzošām kurpēm izčakarētie metamie kauliņi, vairs gribas nevis divus sešiniekus un smaidīgas maukas, bet gan mest ar tiem kauliem taisni sejā kādai aksiomai, kādam jānim un metakosmiskajai cūkai. (zinkā, priekš tam jau to krustā sitamo izdomāja)
Var jau tā švītīgi piecelties un, ejot ieliet brendiju no karafes, vīpsnāt, ka tas viss ir nieki. Vari izlikties aksiomātisks. Un tomēr - beigu beigās paliek ne vien nerēķināmā, bet arī rēķināmā daļa. Un reizēm nākas rēķināties, un ne vien ar citiem, bet arī ar sevi.
Pat ja varētu sevi novārīt, līdz miesa nolobās no visiem pirmreizinātājiem, tu cilvēks tāpat vairs nebūtu dzīvotspējīgs.
Tad nu - māni sevi kā mānīdams, tāpat tas viss paliek māņi. Tobiš, spēle ir interesanta, kamēr tā ir spēle. Bet kurš tad ir tas ārpus spēles stāvošais spēlētājs? Un kurš tad beigās ir aksiomātisks - spēle vai spēlētājs? Un kurš ir mainīgais, un kurš met kauliņus - roka, kura tos atlaiž, vai spēles laukums, pret kuru tie sitas, līdz apstājas kā paši no sevis? Kā svēta trīsvienība - spēle, spēlētājs un nejaušība. Trīs neiespējamie vienā neaptveramajā. Saprotami tikai pa vienam, funkcionāli tikai visi kopā, pieņemami tikai kā paradokss, kur daudzi ir viens.

Sūds. Dzīvība šitā nedarbojas. Kauliņi ir mesti. Jāielej viskijs.