Tautas dzeja #351
Dzērāju asinis sūkdama, Saule iegāžas jūrā,
applaucē plekstes un upes skalotus bebrus.
Viļņi izmētā krastā mirstīgās pasaules atliekas.

Vecs čigāns ar mantotu spieķi iet pazagt,
kabatā rīvēdams ķemmi ar pirkstiem
un mutē sūkādams zeltu,
apstājas, pieliecas, pasauli paņem
un paliek.

Gar krastu kā rokās sadevušies guļ sūdi
un smako pēc vāzē pūstošām krizantēmām,
čigāna seja ar sāļu ūdeni rievās
nakti gaida
un paliek.
Smaržo kā vectēva dienās.
Un mutē pēc vectēva garšo.

Vecs čigāns sprauž vectēva spieķi sūdos.
Krēsla.
Kliedz plekstes.