Mikroeps par slapjajiem putniem
Es palieku putnu zem krāna,
līdz putns sāk smaržot pēc pelikāna -
ārā lietus un vārnas mazgājas dubļos,
apaug ar mēsliem un pārvēršas kaijās un ūpjos.
Kanalizācijas aizsprostos benčiku bebri un ūdri,
atejas velni un dažādi mokpilni dzīvnieki, kusli un kūtri
lien uzkāpt pa krītošām lietus lāsēm
līdz debesīm, kuras lej samagonu no milzīgām mākoņu tasēm.
Skābes lietus, skābes lietus,
visiem zvēriem šovakar dziesma un prieks,
skābes lietus,
neviens dzīvnieks šai lietū nepaliks lieks,
visas smaržas nomazgātas,
sakrātas pazemes bākās,
mutanti, sirmtētiņi sēd un osta
dzīvniekus krāsainus, pelēkus, melnus un baltus,
līdz sirmtētiņiem no riebīgas dzīves posta
smaržas sasūcas bārdās
un sejas kā jukušas metas pa redelēm ārā:
jauni kaķi, jaunas kaijas, jaunas vārnas
kanalizācija burbuļodama vārās
no jaunām dzīvības formām -
kam gan vēl citam der cilvēks, kurš dzīvo zem peļķēm
un klusi rūcošām peļķes brienošām norbām?

ilustratīvs materiāls