par Ludi
Man jau neko nevajag. Es nāku tikai tamdēļ, lai konstatētu, ka man te neko nevajag.
Ludim patika iet. Iet jebkur. Viņš bija gatavs iet ciemos neaicināts, lai tikai viņu sūtītu trīs mājas tālāk, bet no turienes - sūtītu dirst.
Neviens mani nesapratīs. Es gribu ar kādu parunāt. Parunāt ar kādu, kurš redzēs, ka mani nesaprot. Kādu, kurš sapratīs, kā man ir.
Ludim patika, ka viņu nesaprot. Lielos vilcienos tas bija vienīgais saprašanās veids, vienīgais, kā viņš spēja sazināties ar citiem. Tā vietā, lai runātu un darītu ko tādu, kas citiem tāpat jau ir zināms un saprotams - tukšs un garlaicīgs - Ludis cilvēku skatienos izbaudīja vienīgo, kas šķita patiesi iemiesojam saziņu: mulsumu un neizpratni. Ludim patika justies kā svešiniekam, kā citam, kā jocīgam. Ludim patika justies. Justies atsevišķam pašam par sevi.
Nav tā, ka man nebūtu kauna. Kauna man ir pār pārēm. Man ir kauns par to, ka man ir kauns par to, par ko nebūtu jākaunās. Man ir kauns par to, ka man neliek kaunēties par patiesi apkaunojošām lietām. Es mājoju paša kaunuma kalna virsotnē. Dziļā, tumšā biezoknī.
Neviens ar Ludi nestrīdējās. Ludis strīdējās viens pats. Ludis sev bija vienīgais pretinieks, no kura nebija jābaidās, jo, zaudējot sev, viņš vienmēr palika uzvarētājs - tikmēr, kamēr atdeva visu savu zaudētāja valstību uzvarētāja rokās. Ludim patika cīnīties. Bet tikai ar tiem, kas viņu nesaprot, ar tiem, kas neizmanto netīro kauna kārti - un pie tādiem viņš bija gatavs iet ļoti tālu. Ludim patika cīnīties tikai ar sevi.
Ar labu nakti! Es lepojos gulēt ar tevi vienā gultā, es lepojos ar to, ka pēc visas šīs cīkstēšanās, pēc visa, kas pateikts tik skarbi un nežēlīgi, pēc visa noietā ceļa - no horizonta līdz horizontam - tu joprojām paliec ar mani šeit, kails un apmierināts.
Ludis bija izslēdzis gaismu. Tā viņam vairs nebija vajadzīga. Vienam pašam nekustīgi guļot ar seju spilvenā, viņš redzēja visu. Vairāk nekā pietiekami gaiši. Ludis sapņoja sevi un krāja spēkus vēl vienai neizsmeļamas vazāšanās dienai.

/Luda biogrāfs Lunis/